Es arī tizlojos bez gala un malas un, tici man, kad mans draugs mani pirmo reizi uzveda kalnā pie "vieglās trases" (kā viņš izteicās), man to visu gribējās mest pie malas pēc pirmajām 10 minūtēm, jo likās, ka braukt lejā pa kalnu takām/trasēm ar riteni nav iespējams. BET IR! Galvenais, nepotē sev, ka esi tizla, ka nevari un ja gadījumā tevi pierunā līdz kalnam tikt, nemet plinti krūmos - galvenais, darīt un tad tās prasmes pamazām sāk rasties un krāties.
Turklāt lielajos kūrortos meiteņu-riteņotāju paliek arvien vairāk!