Vaitfeisa kalns bija reāli hārdkorīgs, jo ir tikai divas izvēles - vai nu zemākās, ļoti īsās un vieglās trases vai arī garās un ūbergrūtās. Pirmajā dienā, kad mums stāstīja, cik tur augšā viss ir baismīgi, uzbraukt neriskējām - tā vietā tusējām pa tām īsajām kopā ar vēl trim puikām (vecumā no kādiem 8 līdz 12) - Džoniju, Evanu un Džordžu. Džonijs bija labākais braucējs no visiem, kurš pēc īsa brīža piekantējās manam drauga un tad nu viņi arī abi tur pārsvarā čupojās un viens otram izrādījās un iedrošināja uz visādām pārgalvībām, kamēr man viena salīdzinoši garā brauciena laikā, kad nevāji gāza lietus, sanāca braukt kopā ar mazo Džordžu, kurš īsti labi braukt neprata un uz to laiku jau bija noguris un izbesījies - tad nu piemērojos viņa ritmam, cēlu augšā viņa riteni, kad viņš kārtējo reizi nogāzās, uzklausīju visas viņas sūdzības par "my neck is killing me", "i'm so tired" un tikai kādas 1000 reizes viņam teicu "you can do it" "tough is good" un beigu beigās mēs tiešām cauri tam mežam izkūlāmies dzīvi un bijām spējīgi iedot viens otram haifaivus.

Otrajā dienā tomēr bija skaidrs, ka pa mazajām trasēm nebūs aršana, tāpēc kāpām vien gondolā un braucām uz kalna augšu, no kurienes var braukt tikai pa melnajām trasēm. Trases bija tiešām trakas - kaut arī nebija īpaši stāvas, taču ļoti tehniskas - sakņu saknes, akmeņu akmeņi un akmeņu krāvumi, akmeņu un sakņu kombo, šķībumi un greizumi. Diezgan bieži sanāk kāpt nost no riteņa arī tādēļ, ka trases nav zināmas, līdz ar to nezini trajektorijas, pa kurām braukt un tad sanāk tā, ka pabrauc kādu strēķīti, bet tad piebrauc pēkšņi pie kāda akmens vai sakņu krituma, kas vēl īsti nav pa spēkam - kāpju nost un velku riteni uz citu pusi vai citreiz arī jākāpj kāds gabals lejā šā kā tā, jo ir skaidrs, ka nobraukt nesanāks. Un tomēr bija reāli forši, jo man īstenībā vairāk patīk tieši tehniskās trases nevis ātrgaitas līkumu-līkumu šosejas ar tramplīniem. Patīk, ka ir tik grūti, jo pēc tam, kad kaut kas sanāk, ir daudz lielāks prieks, ka kaut ko tādu esmu nobraukusi.