Žans-Pjērs un Didī
Žans-Pjērs bija mūsu airbnb namatēvs Vistlerā. Tā kā minētā vieta ir aplam popsīgs un populārs ziemas/vasaras kūrorts, sekas ir tādas, ka viss ir dārgs, taču mūsu žīdu klubiņam kārtējo reizi paveicās.
Dzīvoklis bija stratēģiski ļoti izdevīgā vietā - otrajā stāvā virs ļoti laba pārtikas veikala, alko-dzērienu veikala, kas strādā līdz 11 vakarā, vairākām foršām ēstuvēm un apmēram 7 minūšu brauciena attālumā no galvenā ielejas pacēlāja. Mums tika iedalīta mājīga guļamistaba ar megagultu, kur abi varējām gulēt ja ne pilnā, tad noteikti puszvaigznītē un kas gan var būt labāks par to (ja nu vienīgi divas atsevišķas megagultas, haha).
Mājas saimnieks bija šķirtenis Žans-Pjērs, kurš ļoti atgādināja Karlsonu - virs 50 ar uzdzīvnieka pazīmēm un apaļu vēderu, un kuram ledusskapī pele bija pakārusies. Blakus alum. Otrs viņa mājdzīvnieks bija paliela un veca sunene Didī, kura, kā izskatījās, palēnām gāja uz beigu pusi - kājas jau tādas diezgan švakas un ar lielu audzēju pakaklē. Mierīgs un draudzīgs suns, kuram patīk socializēties.
Žans-Pjērs Vistlerā dzīvo jau vairāk nekā 20 gadus un prom netaisās, jo kas gan viņam tur nekaiš dzīvot - ir darbs vietējā viesnīcā, mājās ir lieliska kompānija - suns, kurš nezāģē, no balkona paveras skats uz kalniem un viss dzīvei vajadzīgais - maize un vīns - ir tikai stāvu zemāk.
Tāds mierīgs bohēmists un sirdī romantiķis, kuram bija old-school sterosistēma un daudz visādu foršu gleznu/zīmējumu pie sienām. Viņam ir viena meita, ar kuru šis ļoti lepojas, jo šī ir baigā sportiste, kura bija ieguvusi zelta medaļu kaut kādās svarīgās sacensībās. Vēl viņš pastāstīja, ka bērnībā viņš viņu ņēmis līdzi uz restorānu un devis grauzt mīdiju vāciņus un dzert klamato tomātu sulu, un tāpēc viņai tagad šīs lietas ļoti garšojot.
Ā, un vēl bija smieklīgi tas, ka Didī vienu nakti prasījās ārā un draugs šo arī izlaida, tikai šoreiz sunenei bija jestrāks prāts un šī izdomā doties dzīvē nevis nākt mājās kā visi godīgi suņi, bet beigās jau viss beidzās labi, kad tika pamodināts likumīgais saimnieks, kas šo tad arī sasauca mājās.
Vēl forši bija tas, ka izejot no dzīvokļa tu nonāc uz terases, uz kuru iznāk arī citu dzīvokļu durvis; uz terases bija salikti visādi puķu/koku podi un vairāki galdiņi, kur mēs mēdzām ēst brokastis vai vakariņas vai dzert alu. Iepazināmies ar vienu kaimiņu, Leriju, kurš, kā pats teica, ejot braukāties ar ričuku 6 dienas nedēļā. Lerijs arī bija tāds, starp 50 un 60, stiegrains, bez nevienas tauku krokas un saulē iededzis. Tas ir forši, kā cilvēki mēdz vienkārši tāpat apstāties un papļāpāt par ko-neko.

Viņu un viņa mājokli var apskatīt šeit https://www.airbnb.ca/rooms/3302876