Dalailama approves
Ar moci braucu reti (slinkums, vecums, citi nelikvīdi aizbildinājumi), bet jūtos progresējusi kārtējo strēķīti tālāk. Vismaz hujārījot pa smilšu jūru, beidzot vietām spēju uzkruķīt tādu ātrumu, lai atrautu abus ratus no zemes arī šajos galīgi nelecīgajos apstākļos (tieši pretēji, ļoti ierokošajos apstākļos). Un man ir liels prieks par to. Arī pakaļas sanešana tiek uztverta vien ar "gan jau atnesīs atpakaļ, kur tad liksies" un ātrums netiek samazināts. Tā ir liela, bet lieliska cīņa ar savām bailēm piekopjot šos ekstrēmos sporta veidus, jo sajūta, kad atkal ir izdevies paspert soli uz priekšu pretī krutākam cilvēkam savās acīs, ir ahujennīga.