Man liekas nereāli stulba doma, ka, piemēram, ja notiek kaut kas slikts, tad tas bijis tāpēc, ka kaut kas ticis teikts. Tieši teikts, nevis darīts.
Vai arī tas, ka nedrīkst ne ar ko "lielīties" (ceru, ka ir kaut kāds veids, kā ir iespējams leģitīmi priecāties par to, ka kaut kas ir sanācis, ka iet labi bez iespējas, ka tiks momentā piešūta lielīšanās), jo tad drīz vien sekos iesēdiens dubļos un krišana no torņa.
Es saku - huju - kad ir labi, tad ir labi un kad ir slikti, tad ir slikti un abos gadījumos lai tad emocijas sit augstu vilni, nevis kā Latvijā pieņemts - vilni drīkst sist tikai kaut kādas ciešanas, priekam, gandarījumam - tas drīkst būt tikai ar piezemējuma piegaršu.