Man jāatzīstas - es iekritu uz krokodila asarām pie rotaļlietu stenda un tagad manai māsasmeitai ir piektais ponijs viņas fermā. Protams, to, ka viņai jau ir 4 gab., viņa man tajā mirklī neteica. Viņa tikai teica kaut ko no "nekad neko nevar" sērijas. Un krokodila asaru birdināšanas laikā es aizmirsu par to, ka man nepatīk reklāmu piekoptais breinvašings, un man likās - ak, šis mazais cilvēks cieš tik izjusti un, ja viņai netiks šis zilais plastmasas štrunts par 5 Ls, tad...nezinu. Kaut kas!
Mazliet mierina vien tas, ka "mai littl pounī" kopš iegādes brīža netika izlaists no rokām, tas tika ķemmēts un pārķemmēts un izgreznots ar visādām tur tamborētām sedziņām un plastmasas matu spraudītēm un ņemts līdzi uz pilsētu ekskursijā.
Lai gan skaidrs ir arī kas cits - pēc vēl dažām dienām tas tiks ielidināts lielajā mantu kastē un lai jau tam ponijam veicas neieslīdēt tās apakšā, aizmirstībā un nolemtībā.
Ak, šīs mīkstās tantu sirdis! Turklāt pavisam drīz būs vēl viens maziņš un mīļš māsasbērns un lai žīds man stāv klāt, kad pagadīšos kāda bēbīšu veikala tuvumā!

Dārgie vecāki, I owe you: http://www.youtube.com/watch?v=aWmkuH1k7uA