Ļoti tipiska diena. Piecēlos pusdeviņos no rīta (wow). Aizbraucu uz laukiem. Apmeklēju māsasmeitas dzimšanas dienas ballīti, kurā piedalījās astoņi piec/sešgadnieki. Tagad esmu atpakaļ mājās. Jūs taču varat iedomāties, kā ir tad, kad atnāc mājās no disenes un ausīs vēl kādu laiku dūc, kaut ir pilnīgākais miers un klusums visapkārt?
Es zinu, ka manī dus norakts bērnudārza audzinātājas talants, jo tikko kā es aizeju uz pieaugušo cilvēku tusiņa telpu, lai iedzertu kādu krēmīgu liķieri, tā kāds sīkais nāk pakaļ un velk aiz rokas atpakaļ. Bet bērnudārza audzinātājiem nemaksā 1000 Ls mēnesī un nenodrošina bezmaksas psihologa apmeklējumu reizi nedēļā, tā kā - talants paliks tur, kur tas ir.
P.S. Kā arī, Laurim Reinikam ir riktīgākais elkdziedoņa statuss to sīko aprindās un, kad sāk skanēt "Skrienu, skrienu" (vai kaut kā tā), tā atskan grandiozas ovācijas, visi lec gaisā un dejo kā traki.