Šodien ir forša diena.
Pamodos, kad sāka zvanīt drauga modinātājzvans. Pēc tam gulēju acīm ciet un klausījos, kā viņš mazgājas dušā, kā pēc tam sprauslā kā tāds tiranozaurs reksis pie izlietnes, kā notinkšķ skuveklis, kad to atsit pret izlietnes malu, lai nokratītu putas. Man patīk, kā viņš smaržo pēc losjona, kad, pirms došanās ārā pa durvīm, ienāk atvadīties.
Kādu stundu vēlāk izlēmu celties. Aizsūtīju īsziņu draudzenei, lai novēlētu lielisku ceļojumu.
Uztaisīju tēju un divas maizes ar kūpinātu gaļu. Parasti taisu sev olu kulteni, bet šorīt negribējās, jo vakar vakarā aizrāvos un apēdu 7 vārītas olas, kaut arī neesmu māņticīga. Bet varbūt tomēr tikai 6.
Noskatījos interesantu dokumentālo filmu - Life in a day - par kuru uzzināju, jo pzrk to bija pieminējis facebook-ā (paldies!). Tā ir filma, ko no maziem videokriksīšiem, ko iesūtījuši cilvēki no visādām pasaules malām par savām dienas gaitām, kopā salipinājis R. Skots. Varbūt arī otrs Skots, bet es tagad neatceros. Var noskatīties youtube.
Ieskatījos Arlandas mājas lapā, lai pārliecinātos, ka lidmašīna, ar kuru draugs lidoja, ir veiksmīgi nolaidusies.
Devos ar autobusu pāri pilsētai, lai stundu kratītu speķi bodībaikos visādos nesaistītos ritmos ("sexy and I know it" seko Rammstein, Rianna, AC/DC, utt.) un pēc tam staipījāmies zālē un tad drusku papļāpāju ar pārējām apmeklētājām saunā.
Ap pustrijiem iegāju vienā no LU fakultātēm, lai meklētu Pelrušķītes māsu (jo tām bija drusku lielākas pēdas nekā tai mazohistei un cietējai), kurai derētu mani vecie snova zābaki. Nāksies meklēt tālāk.
Iegāju stacijā, jo gribēju ieēst pusdienās zupu, bet, izrādās, ka "Tikai karotes" tur vairāk nav, tāpēc viss treniņš palika zem lazanjas mērces. Toties man bija ļoti forša un smaidīga viesmīle.
Un tagad es pakravāšu čemodānus, jo ceturtdien dosimies uz Alpiem un, kad man apniks, tad noskatīšos kādu sievišķo filmu. Dakāru arī vajadzētu nokačāt.
Lūk. Tā tā mana bezdarbnieka dzīve ritinās.