Sāku rakstīt par pagājušā gada ceļojumu Portugālē, kur ar iznomātu auto braucām no Faru līdz Porto.

Pirmais, ko sajūtam pēc izkāpšanas no lidmašīnas, ir siltais, citādi nekā mājās smaržojošais Portugāles gaiss. Esam Faru, valsts dienvidos. Apmēram pusstundas laikā tiekam pie „Guerin” auto nomā rezervētās mašīnas un dodamies ceļā. Mūsu pirmā pietura ir Kvarteiras pludmale, kur, vakara saules apspīdētas, ķieģeļu sarkanās klintis izskatās īpaši kvēlojošas. Saslapinām kājas un bikses okeānā un turpinām ceļu uz naktsmājām. Sanesam mantas numurā un ejam iepazīt tuvāko apkaimi, lai atrastu restorānu. Pēc vakariņām, no vīna mazliet mirdzošām acīm, nākam mājās un fotografējam pa ēku sienām rāpojošus gekonus.

Rīts ir skaists un saulains, kad ierodamies pie mazas, koši baltas mājiņas un tās saimniece Klēra mums piemeklē ekipējumu, jo pavisam drīz mēs un viņas vīrs Marks dosimies dienas izbraucienā ar kvadracikliem. Loule apkārtne ir fantastiska – ir aprīļa beigas – pavasaris, tādēļ krāsas ir spilgtas un piesātinātas un mēs tam visam krāsu ņirbumam traucamies cauri. Kad esam iesildījušies, nonākam līdz pirmajam nopietnajam šķērslim – jānobrauc pa diezgan stāvu nogāzi un jāšķērso upe. Man ir mazliet bail, bet negribu to izrādīt, tāpēc ātri vien saņemos un dodos lejā un kad tieku cauri ūdenim, bailes ir pazudušas. Tā kā Marks secina, ka esam gana labi braucēji, viņš nolemj, ka esam gatavi kādai pavisam stāvai takai un viss ir labi līdz mirklim, kad mans kvadracikls netiek pāri kādam izcilnim, kas radies izskalojumu rezultātā un priekšējie riteņi sāk celties gaisā – atlaižu gāzi un lēnām ar visu savu četrriteņu dranduļecu šļūcu atpakaļ lejā. Adrenalīns nereāls. Arī draugs, mēģinot tikt tam šķērslim pāri, nonāk tādā pašā situācijā - kvadracikls izrāda vēlmi gāzties atmuguriski lejā. Nolemjam, ka neizaicināsim likteni un laižam tālāk pa citiem ceļiem. Klāt pusdienlaiks un Marks mūs aizved uz restorānu nekurienes vidū. No tā terases paveras brīnišķīgs skats pāri ielejai un pēc kāda laika mums atnes pasūtīto – kartupeļu salmiņus un milzu šķīvi ar cūkgaļas gabaliņiem, kas pagatavoti kopā ar ķiplokiem un dārzeņiem. Esam izsalkuši un ēdam, ka šņakst vien gardām mutēm. Kad vēderi pilni, laižam tālāk, pa kalniem un pa lejām – brīžiem ceļš vijas un pinas un vienā pusē ir klinšaina kalna siena, bet otrā pusē – stāva nogāze, pa kuru lejā ripot varētu diezgan ilgi, tāpēc cenšamies netrakot un nepiedodamas kļūdas nepielaist. Vienā no atpūtas brīžiem Marks mums jautā, vai gribam izbraukt tādu riktīgi grūtu, akmeņainu upīti. Mēs, protams, gribam, kas par jocīgu jautājumu! Upīte mums lika iesvīst kārtīgi – riteņi ik pa laikam mēdza kaut kur iesprūst vai atdurties, krastos augošie krūmi bija diezgan asi un skrāpelīgi un gultni par plakanu nenosauksi, līdz vienā brīdī es sasveros, sasveras arī mans visurgājējs un tur arī paliekam, sagāzušies slīpi un iesprūduši uz smilšu sēkļa – viena mana kāja ir pilnībā ūdenī un ne es, ne mans dzelzs zirgs nekustam ne no vietas. Tomēr mūsu gids par visu ir padomājis – pēc brīža ar vinčas palīdzību tieku laukā no neveiklās situācijas un vēl pēc kādiem pārsimts metriem, pārvarot atlikušos akmeņus, kas upē sabiruši ka biezs, šķērsli pārvaram un esam varen lepni par sevi. Diena iet uz beigu pusi, esam braukājušies kādas 6-7 stundas, tādēļ palēnām dodamies atpakaļ – muskuļos jūtams nogurums un esam noputējuši melni kā velni. Pārrodamies sveiki un veseli un pēc dušas mums pasniedz aukstas mazās alus pudeles un uzkodu – sālījumā mērcētas nelielas pupiņas. Pasākums ir pārspējis mūsu cerības – esam apmierināti un priecīgi un apsolam Klērai, ka noteikti uzrakstīsim atsauksmi, jo viņu bizness tikai attīstās un katrs labs vārds ir no svara. Turklāt kā patīkams bõnuss bija Marka paziņojums, ka esam bijis līdz šim ātrākais braucēju pāris. Kaut arī pasākums nebija lēts un izmaksāja 120 eur katram, šis piedzīvojums bija katra izdotā centa vērts.

No Loule dodamies tālāk uz Portiamo, bet pa ceļam piestājam apskatīt gleznaino Dona Ana pludmali, kas atrodas pie Lagos. Vakarpusē ierodamies Portiamo, kur mūs sagaida Paulo, pie kura sarunātas naktsmājas ar couchsurfing palīdzību. Vispirms divatā ar draugu izstaigājam pilsētu – galveno vecpilsētas laukumu, apskatām strūklaku – ūdens šaujas laukā no apaļiem caurumiem bruģī – kaut kā pamanos ielīst strūklu mežģī un pārāk nesaslapināties. Šauras ieliņas, flīzēm (azuležos) klātas mājas raibos, dzīvespriecīgos rakstos. Arī uz promenādes ir skaisti – ir vakars, deg laternas un arī kuģos ostā ir spožas lampu virtenes. Paulo ir beidzis darbu, ir kādi desmit vakarā un viņš mūs aizved uz kādu kvartālu, kur esot viņa mīļākais restorāns pilsētā. Rajons vecs, mazliet noskrandis un ar šaubīgu reputāciju, taču restorāns gan ir lielisks – fonā skan fado mūzika, pie baltajām sienām piekārtas dažādas senas fotogrāfijas, kas stāsta par zvejnieku dzīvi, uz plauktiņiem izkārtoti dažādi trauki un priekšmeti. Tā kā mūsu namatēvs pazīst restorāna saimnieku, tiekam pie ekskluzīvas apkalpošanas – vecais kungs ierodas pie mūsu galdiņa nesdams paplāti uz kura izkārtotas dažnedažādas zivis un jūras mošķi. Kamēr Paulo stāsta, kas ir kas, mēs cenšamies izlemt, ko no visa šī neparastā izvēlēties. Beigās es palieku pie tintes kalmāriem, bet draugs kaut kādas nelielas, reņģēm līdzīgas zivtiņas. Pasūtam arī vīnu un starptautiskās sarunas var sākties. Kad ēdiens atnests, man tiek nodemonstrēts tas, ka kalmārā slēpjas tāda kā spalva, ne spalva un kā to izvilkt laukā. Kad esam paēduši lieliskās vakariņas, saimnieks ierodas ar trim glāzītēm sīvā. Vēl tagad šad un tad atceros šo lielisko vietu un patīkamās sajūtas, ko radīja patīkamā, viesmīlīgā atmosfēra.

No rīta atvadamies. Paulo vēl tikai parāda kartē pludmali, kurā būs sērfošanai piemērotākie viļņi un mēs atkal dodamies ceļā. Vispirms piestājam Sagrešā, lai pastaigātu pa Sv. Vincenta ragu, kas kā klints iestiepjas okeānā. Vieta diezgan tūristiska, tādēļ ilgi nekavējamies, jo esam ieplānojuši izmēģināt spēkus sērfošanā un tiekam līdz N120 šosejai, kas vijas caur skaistu dabas parku, lai nokļūtu līdz Amado pludmalei, kur ieraugam trīs sērfa skolas un vienā no tām atrodas brīvs treneris. Samaksājam katrs 50 eiro un saņemam hidras, dēļus un smaidīgu treneri. Vispirms mūs izdzenā pa pludmali liekot iesildīties, bet pēc tam, turpat krastā, izmēģinām visādas sērfotāju pozas. Pēc kādas stundas beidzot saņemam atļauju izmēģināt to pašu arī ūdenī. Iet diezgan grūti, jo uz dēļa jātiek itin veikli, bet mūs par tādiem tobrīd īsti nosaukt nevar. Spēki izsīkst diezgan ātri, jo jāpārvar ūdens pretestība lienot atpakaļ ar dēli okeānā, lai censtos noķert kārtējo vilni. Tomēr uz 3h ilgā treniņa beigu pusi tomēr ik pa laikam sanāk uz tā dēļa uztikt, vilni noķert un uz putu galotnes nobraukt krastā. Esam noguruši un sarkaniem vaigiem un smaidīgām sejām pozējam ar dēļiem par piemiņu – been there, done that!

Līdz dienas beigām jau atkal nav palicis pārāk daudz – pa ceļam iebraucam nelielā mazpilsētā Aljezur, uzkāpjam līdz cietokšņa drupām kalna galā un pēc tam ierodamies viesu namā Monte des Alpenduradas pie ciemata Zambujeira do Mar. Ir vakariņu laiks, tāpēc ejam meklēt restorānu – izstaigājam nelielo ciemu un beigās izvēlamies to, kur sēž daži vietējie. Neviens nerunā angliski, taču pirms ceļojuma jau biju sagatavojusi nelielu vārdnīcu. Draugs izvēlas cūkgaļas ēdienu, bet es – putru ar dažnedažādām jūras veltēm un atkal viss ir ļoti gards un mēs pavadām jauku vakaru.

Mūsu nākamais mērķis ir Lisabona un tā kā ceļš ir diezgan tāls, tad iegriežamies tikai vienā pilsētā – Vila Nova de Milfontes – kārtējā gleznainā mazpilsētā. Tā kā man patīk tirgi, tad iegriežamies nelielā paviljonā, kur tirgo zivis un jūras veltes - dažnedažādas – rajas, murēnas, kalmārus un pat vienu nelielu haizivi, apmēram metru garu. Pēcpusdienā ierodamies Lisabonā un tā kā septiņos mums jābūt pie Sonjas un Aleksandro (no couchsurfing), tad paspējam apskatīt Belemas torni un apēst Belemas kūciņu (Pasteis de Belem), ko pārdod tūristu plaši apmeklētā konditorejas veikaliņā, kas tur atrodas kopš neatminamiem laikiem. Kopš 1837. gada. Sonja un Aleksandro mūs uzņem ļoti viesmīlīgi – Sonja ir pagatavojusi vakariņas un pēc tam, kad pastāstu, ka man patīk dažādas pilis, viņi mūs aizved uz Sesimbras cietoksni, kurā ir izvietota arī viesnīca. Turklāt brauciens viņiem atmaksājas, it īpaši Aleksandro, jo kamēr mēs klīstam pa cietoksni, pie viesnīcas piebrauc populāras Portugāles futbola kluba autobuss un tā kā man līdzi ir fotoaparāts, Aleksandro tiek pie bildes kopā ar savu iecienītāko spēlētāju.

No rīta es, mans draugs un Aleksandro dodamies uz galveno šīs dienas atrakciju – Moto GP, kas notiek Eštorilā.