Vakar, noguruši no vāļāšanās pa dīvānu, izlēmām, ka jādodas pabraukt ar moci - dažviet trasē diezgan jūtami pūta nost, tāpēc pārvācāmies uz blakus esošo citu trasi, kura ir bez tramplīniem, bet toties riktīgi smilšaina un vagu vagām savagota, vietām ar viļņveidīgiem pampakiem - tad tik vicoju tiem pāri, cenšoties gāzi turēt vaļā pēc iespējas vairāk, šur tur arī mocim palecoties. Visgrūtākie ir smilšainie līkumi, kuros reizēm nesanāk ierakstīties, bet kad saņem moci nevis rokās, bet kājās, skatās pareizos virzienos un neizmirst iedot ručkā, tad jau viss aiziet. Un kad vēl beigās tiek saņemts kompliments "Tu jau brauc kā Dandžijs", tas nozīmē, ka svētdienas vakars ir pilnībā izdevies.