Vakar aizbraucu uz Centrāltirgu. Es varētu rotēt un rotēt pa dārzeņu un zivju paviljoniem un vilkt degunā visas tās foršās smaržas. Nopirku kūpinātu samu, reņģes (viņas bija pārāk skaistas, spoži zeltainas, tik skaistas, ka es izslēdzu no apziņas to, ka reņģu tīrīšana ir baigais čakars). Kilogramu skābētos kāpstus. Rubeņu vistas krūtiņu. Trīs dažādas svaigās gaļas. Kāli. Pupiņas. Ābolus.
Stāvot rindā var noklausīties arī citu sarunas. "Nu labdien, labdien, kaķītim gaļu atkal vajag?" kauto lopu paviljonā pārdevēja uzrunā kādu vecu kundzīti. Pie kāda dārzeņu stenda atkal stāv kungs gados smukā melnā mētelī, nāģenē un zeltītās acenēs un pērk pētersīļu buntīti un pārdevēja viņam kaut ko pielien ar "labiem cilvēkiem - laba cena!" Vai arī kaut kāds onkuls saka: "Jums te ir ļoti laba gaļa". Tā es tur eju un klausos.
Un jums vajadzētu redzēt beibi, pie kuras es pirku samu - diezgan jauna, ar tādiem piķa melniem matiem un uz pieres nocirstu "poniju", uzliektām skropstām, tumsas pavēlniece Elvīra, ne zivju svērēja.