Man personīgi daudz lielāka trauma bija visādi burkānu un zīļu vīriņi uz visadiem ražas svētkiem mazajās klasītēs. Jo es nebiju gājusi bērnudārzā, un mani vecaki dzīvoja svētā pārliecība, ka tas viss man pašai arī jātaisa, un tad nu es kaut ko munstierēju, kamēr parejiem vecaki kā no bērnudārza laikiem uztrennejušies, tā arī skolā turpināja radoši izpausties, un tapēc rezultāti, protams, bija nesalīdzināmi. Tapēc tāda mājturība nieks vien bija, jo jau biju pieradusi, ka neviens manā vietā neko nedarīs. Bez tam, kaut kadus diegu galus man bija daudz mazāk žel cūkot, nekā ēdamas lietas.