No malas jau viegli novērtēt, kā vajadzētu būt Pareizi :) Es arī tā māku, tikai, kad šīs zināšanas vajadzētu pielietot praksē, tad sanāk čušs, respektīvi, pacelt balsi nevietā u.t.t. Tiešām apbrīnoju vecākus, kas spēj ar bērniem komunicēt, nepaceļot balsi un neizejot no nerviem, jo jebkurš mazais eņģelītis agri vai vēlu sāk izpildīties kā spiedzošas šimpanzes un drāmas karalienes krustojums. Un tad pamēģini ar viņu runāt kā ar cilvēku un kaut ko sarunāt!
Vistrakāk ir ar mazajiem, ap 3 gadi (radiem viens tāds ir) - ja ir ar kaut ko aizrāvies un sācis joņot apkārt, tad noņemt no trases ir gandrīz neiespējami. Ar lielākiem var sākt kaut ko sarunāt, bet tur atkal parādās visādas apzinātas spītēšanās. Vārdu sakot, bērnus var ieviest tad, ja tiešām ļoti, ļoti gribas, jo citādi to pārdzīvot nav iespējams :)