Bet vēl precīzāk par to sacenšanos - viss ir huiņa, ja neesi laimīga.
Respektīvi, saistībā ar to manu iepriekšējo ierakstu. Es pieļāvu kļūdu (-as) tad, kad gribēju un mēģināju tiekties uz to, kas ir stereotipi un ierastā lietu kārtība. Jo tas process bija mokošs un nervus čakarējošs. Un kad kaut kas tika sasniegts, tad to varēja nevis izbaudīt, bet tikai izlikties, jo tas viss bija nācis čerez ž un izrādījās ne tik ļoti vajadzīgs. Labi tikai tas, ka nekas no sasniegtā nebija kaut kas tāds, no kā pēc tam nav iespējams atbrīvoties, ja neskaita atmiņas kā pieredzi & mācību.