Izlasīju pirmās nodaļas S. Lība grāmatā "Spēle galā", kur viņš analizē globālo ekonomisko krīzi, cēloņus un uzbur nākotnes ainas. Ne pārāk spožas.
Principā, galvenā problēma ir tā, ka cilvēku ir nereāli daudz (31. oktobrī būsim 7 miljardi - 7 000 000 000), savukārt resursi (nafta, derīgie izrakteņi, dzeramais ūdens) - ierobežots daudzums, bet tā kā visi grib dzīvot skaisti - mājas, mašīnas, šmotkas, utt., jūs varat iedomāties, ko tas nozīmē.

Mēs tiešām dzīvojam demogrāfiskā krīzē un domāt vienas Latvijas vai kaut vai Eiropas robežās un neredzēt kopējo ainu - ka cilvēku pārāk lielā skaita & patērētāju kultūras dēļ agrāk vai vēlāk sāksies cīņa par resursiem (vispār, ir jau sākusies, ja iedomājamies US&A nesto demokrātiju arābu valstīm) un to, ka diez vai jebkāds ekonomiskais uzplaukums ir gaidāms un bērni nav nekāda nākotnes cerība, jo cerības,ka visi te tūlīt tā sadzemdēs un no tiem izaugs lietaskoki un nodokļu maksātāji - GET REAL. Tie bērni būs pakļauti vēl lielākai cīņai par vietu zem saules.

Ai, vispār, valsts - patriotisms - tas ir tikai emacanāls līdzeklis, kā noturēt uz vietas nodokļu maksātājus.

Pastāvēs, kas mainīsies. Un es domāju, ka tā latviešu fiška - vajag māju, vajag mašīnu, vajag mantu, vajag, kam to visu atstāt (vajag dubultā nekā kaimiņam) - tas tikai ved uz dziļāku dirsu. Tas ir, ekoloģiskās pēdas nospiedumu, kas piegāzts ar pamperiem, BMW Ha Pjaķ, aifouniem un alumīnija profiliem, pie rēģipša pieskrūvētiem.

Vienīgi es vēl neesmu tikusi līdz tai nodaļai, kur ir aprakstīts, kādi varētu būt risinājumi un kā nodrošināt sev pārtikušas vecumdienas, tas ir, kur investēt, jo bērns man šobrīd neliekas tas cerīgākais veids (tas ir, cik no jums šobrīd būtu spējīgi palīdzēt saviem vecākiem (vai pat uzturēt viņus)?).