Brīvdienās noskatījos vēl vienu dokumentālo filmu, ko liljabrik ieteica - Grizzly Man. Tagad man liekas, ka Spānijā es vairs neuztraukšos par čūskām, bet par to, ka mani apēdīs lācis.
Šajā ziņā mana fantāzija darbojas neapturami. Šad un tad man uznāk doma, ka vannas istabā ir čūska, tāpēc veru durvis vaļā uzmanīgi. Vai arī man dažreiz bail vērt vaļā virtuves skapīti, jo čūska var būt arī tur un ja es to skapīti ātri atvēršu, viņa man ieleks tieši sejā, jo būs sadusmota par to, ka tik ilgi šai tur vajadzējis tupēt.
Nemaz nerunāšu par to, kā es nekad nevaru ieiet viena pati jūrā papeldēt, jo man vajag vēl kādu blakus (tad ir cerība, ka milzu Baltijas jūras haizivs uzbruks tam otram un es paspēšu aizbēgt). Un pirms braucām uz Portugāli, kur bija paredzēts izmēģināt sērfošanu, es izpētīju internetus par haizivju uzbrukumiem un letāliem gadījumiem. Kaut arī Portugālē nekas tāds nav bijis, esot ūdenī man ik pa laikam ienāca prātā, bet ja nu viņa ir tepat un tūlīt nokodīs manu kāju?
Nezinu, no kurienes šāda fobija. Pats stulbākais, ka nevaru turēties pretī pat tam, ka prāts saka, dura tāda, kādas haizivis Baltijas jūrā un čūska virtuves skapītī? Bet tādas lietas man ienāk prātā un es nezinu, kā tikt no šitā vaļā.