Jaunākajā "Unā" Ieva Alberte publicējusi ceļojumu aprakstu par Itāliju (Veronu un Venēciju) un Horvātiju. Pozitīvi bija tas, ka rakstā bija atrodama arī noderīga informācija, konkrētas viesnīcu, restorānu adreses, ieteikums, kur pirkt īsto saldējumu un ka Horvātijā peldoties jāuzmanās no jūras ežiem, kuri tur čum un mudž un tāpēc vajag speciālas čības. Tomēr kopumā es nevaru izturēt to izteikti sievišķīgo rakstības stilu. Mani kaitina, ka sieviete nejūt, kad ir iederīgs kāds salkans tonis un kad nav. Griežas ausīs un viss. Nemaz nerunājot par to, ka, protams, tika pieminēts tiramisū(ds) un iemīlēšanās Venēcijā (vai tiešām nevarēja izmantot kādu mazāk nodrāztu frāzi, lai atspoguļotu savu sajūsmu par pilsētu-muzeju.
Vispār, ne tikai ceļojuma apraksts, bet viss žurnāls ir tāds, ka jālasa un jācieš tajā izmantotā izteiksmes stila dēļ, bet neko darīt - reizēm man gribas palasīt kaut ko par veceņu tēmām. Turklāt bēdīgākais jau ir tas, ka lielākā auditorijas daļa nebūt nemana šādas lietas, līdz ar to tas viss turpinās.