Esmu iedzērusi šampi un, dabiski, gribas kaut ko aplikt. Atcerējos lol radio un īpašās dziesmas. Nu tur tas raidījums, kad Egons Reiters lasa visus tos saldi jēlos stāstus, ko sacerējušas saldi jēlas vecenes un dažreiz arī džeki, kuri ir saldi jēli, jo īstiem džekiem nav nekādu īpašo dziesmu. Čo za huiņa? Kāpēc par kaut ko tādu kā jūtas nevar izteikties bez nodrāztām frāzēm, bez melanholiskas melodijas fonā? Un visi tie storiji par neatbildētām mīlestībām un skolu salidojumiem un disenēm un zibens spērieniem un, nedo' dies, cilvēciņiem un Egončiks vēl to visu lasa tādā nolemtā balsī. Mēh. Dziesmas gan parasti ir foršas.
Pēc noklusējuma jau es neko diži daudz dirst par romantismu nevarētu, jo pati esmu īsts mīļošanās čempions un katrs rožu pušķis, uzasināts nazis un pārskrūvēti dēļa stiprinājumi mani dara slapju, bet man visas tās jūtas un romantiskās fiškas liekas daudz jēdzīgākas, ja par tām neizsakās tik nopietni kā kapos pie zārka.