Biju izdomājusi, ka jānopērk jauni ziemas zābaki kādā pirmsrekonstrukcijas izpārdošanā, bet nu protams, ka šodien pārnācu mājās ar pakaļsargu šortiem zem snova biksēm velkamajiem un slēpošanas zeķēm, kādi tur vēl ziemas zābaki, ja mani hobiji ir sadevušies rokās un viss notiek tiem par labu.
Visa tāda iepirkusies un priecīga sēdēju autobusā, kratījos uz dzimtajām īres mājām un pa lolrādio sākās intervija ar Šlēgelmilhu un jāteic, ka tā saruna bija diezgan interesanta. Piemēram, uzzināju, kāpēc 333 trasi sauc par 333 trasi un no cik gadiem vēlams sākt braukt kartingā (nu es jau visu esmu nokavējusi, bet ja kādreiz nobriedīšu vairoties (pēc dāāāudz, dāāāudz gadiem), tad mans bērns, neatkarīgi no dzimuma, noteikti brauks ar kvadraciklu, motociklu, sniega dēli un vispār tiks iebāzts tādos pulciņos, kuru dēļ man katru dienu būs jārij validols un reizi nedēļā jāpārkrāso sirmie mati). Nuja, un tas Šlēgelmilhs vispār bijis ahūnais braucējs, PSRS izlasē un vēl visādus citus krutos pēseriešus ik pa laikam vinnējis, savukārt 333 ir no tā, ka viņa dzimšanas datuma ciparus kopā saskaitot sanāk 9 un tad viņš, lai smukāk, to deviņnieku trijos trijniekos sašķēlis un ja Zorro visur iegrieza Z zīmi, tad Šlēgelmilhs savus trijniekus visur, kur varējis, sabāzis.
Vēl viens dienas pozitīvais moments bija tas, ka vēl pirms pārrados oficiālajās mājās, kur parasti parādos apmēram reizi nedēļā un kur manu istabu kaķis izmanto par savu lounge, kur laizīt savas spalvainās olas, piezvanīja mana lieliskā dzīvokļa biedrene un teica, ka uz plīts ir pica un vēl arī kaut kāda vista (neesmu vēl gājusi meklēt) un ka man uz veikalu nav jāiet. Vienvārdsakot, viss ir zajebis un būs arī turpmāk un lai tik pamēģina nebūt!