Jo mazāk cilvēks savā attīstībā ir attālinājies no dzīvnieka, jo vieglāk (stulbāk, traģiskāk, bezjēdzīgāk) viņam sanāk vairoties. Bet tā tas ir bijis visos laikos, tā, ka nekā jauna. Stulbi ir tas, ka normāli indivīdi nerada pēcnācējus, jo vēlas septiņreiz nomērīt un desmitreiz pārdomāt, kā rezultātā daudziem sanāk pārgaidīt, jo ideāli apstākļi nebūs nekad (piezīme protokolam: šis teikums nav adresēts tev, bet domāts vispārīgi).

Secinājums, tātad, ir šāds: valsts statistikas līmenī demogrāfija ir mūžīgs kompromiss starp kvalitāti un kvantitāti. Ja gribas, tad var mēģināt šajā apstāklī meklēt ironiju.