nopirku šodien mango. ēdu virtuvē, kājās stāvot. līdz elkoņiem noķēpājos ar sulu, domājot par mazo lietu dievu, paradīzes konserviem un kompotiem un kāda izvarota, sapuvuša maiguma, kas pārvērties ļaunumā, dienasgrāmatām, kurās katra diena sākas ar ierakstu "es tevi mīlu es tevi mīlu".
tad es domāju par saviem rītiem, kuros mostos, čukstot "es tevi mīlu. es tevi mīlu", lai gan līdzās nav neviena. un vispār nav neviena. kāda gan tam nozīme, ja vien neskaita tos brīžus, kad var just, kā āda nostiepjas no nabas līdz pat venēras pauguram un uz gurniem parādās strijas, kad mans vēders un kakls un pleci un krūtis grib uzsprāgt no tādas mīlestības.
bet pirms tam sēdēju parīzes (eh, šie daži trūkstošie burti, kuri prātā piezīmē ūsas vecajai un jaunajai derībai) arhīva dārzā... skatījos, kā novembris līst un klusi arhivāri klīst, atbraukuši uz gadskārtējo konferenci.pils galerijās bija izkārtas milzīgas bildes ar foliantiem plauktos, kastēm un kārbām, gariem gaiteņiem un noslēpumainām gaismām. pilsēta aiz vārtiem klusi murrāja, ziedēja tējas roze un man galvā bija cepure ar bunbuli.
(reizēm liekas, ka es esmu bumba ar laika degli, bet reizēm - tikai papīra turziņa samirkusi) |
| kamī. pirmais cilvēks | 29. Nov 2006 @ 01:11 |
|---|
|
viņš mīlēja māti un savu bērnu - visu, ko nevarēja izvēlēties. un beigās viņš, kas visu bija apšaubījis, nekad netika mīlējis neko citu kā nepieciešamību. cilvēkus un likteni, kas viņam bija uzspiesti, pasauli tādu, kādu redzēja, visu, no kā dzīvē nevarēja izvairīties, - slimību, aicinājumu, slavu vai nabadzību, beidzot, savu zvaigzni. pārējo, to, ko bija spiests izvēlēties, viņš pūlējās mīlēt, bet tas nav tas pats. protams, viņš pazina apbrīnu, kaislību un pat maiguma brīžus. bet ikviens mirklis viņu iesvieda citos mirkļos, ik būtne - pie citām būtnēm, viņš neko nebija mīlējis tā, lai pabeigtu to, ko izvēlējies, varbūt tikai to, ko pamazām viņam uzspieda apstākļi, kas turpinājās drīzāk apstākļu un gribas balstīts un beidzot kļuva par nepieciešamību. ... īsta mīlestība nav nedz izvēle nedz brīvība. sirds - it īpaši sirds - nav brīva. tā ir neizbēgamība un neizbēgamības atzīšana....tagad viņam atlika vienīgi mīlēt savu paša nāvi. |
| dzīve bez helikopteriem | 26. Nov 2006 @ 13:59 |
|---|
|
Atvēru logu. Istabā ielaidās balodis. Apēda visas kruasānu drupačas sabirušās zem galda. Aizgāja līdz kedām. Tad līdz molbertam. Ielūrēja virtuvē. Paknābāja vēl viskaut ko. Pagaidīja, kamēr es paņemšu fotoaparātu, un tad aizlaidās. Tagad nevaru saprast, slaucīt to grīdu, vai neslaucīt. ja nu vēl kāds atlido. |
|
man ir aptrūkusies cilvēka smarža. prasīt kaimiņiem kaut kā neērti, bet veikali ciet. iet kaut kur nozagt? |
|
ai, da pofig. šodien tas stāvoklis, kad nevar neko tā labi padarīt. var tikai pa logu skatīties un domāt. iešu labāk staigāt un nopirkšu kādu ķīniešu ēdienu kā dooora ieteica. saskaitīšu nokritušos baložus un varbūt sapratīšu, ar ko sākt to, kas jāsāk. gribas uzlikt cepuri ar bunbuli, bet arā parāk silts. |
uzgriezu uz visskaļāko Hospitāļu ielu. aiz loga baloži un lapas taisa pašnāvības. strādāju un šķaudu. brīnišķīga sestdiena.
(un jūs zinājāt tādu jāni piparu? :) es tikai šodien ar viņu iepazinos. www.janispipars.lv) |
šodien divas lietas svarīgas
1) parīzes nomalē tādā zolitūtē vai pļavniekos modernās mākslas muzejā atradu pilnīgi melnu telpu, kurā no griestiem līdz grīdai iekārti balti auduma taisnstūri kā lampu abažūri ar izgrieztiem lodziņiem. katrā tajā abažūrā deg pa spuldzītei un vēl tur ventilatori vēju taisa, bet tie garie baltie četrkantīgie veidojumi lēni plivinās. vēlāk izrādījās, ka darbu sauc "jaunie rajoni", bet ne par to ir stāsts.
apsēdos klusi melnajā stūrī un sajūta starp tām plīvojošajām baltajām mājām / abažūriem bija kā šekspīra vasaras nakts mežā vai varbūt pat vētras salā. pēc mirkļa tajā mākslas darbā ienāca veco ļaužu pansionāta grupa un visi vecīši cits pie cita turēdamies, uz spieķiem balstīdamies, no sākuma aiz pārsteiguma skaļi nopūšoties, tad ķiķinot un smejoties, sāka ložņāt gar mājām un līst iekšā abažūros un ķert viens otru. tad viens vecītis apmaldījās starp šiem pieciem gaismas stabiem un nevarēja vairs saprast, kur viņa vecenīte, stāvēja un skatījās apkārt savā brūnajā plašķī un drebošo spieķi rokās, bet vecenīte maita ar draudzenēm slēpās tumsā un viena otrai bakstīja ar elkoņiem sānos. es uz to visu skatījos un man gribējās kādam pateikt paldies.
2) atnācu mājās, atvēru grāmatu un pirmais teikums, kuru izlasīju bija "Viņš skaidri nojauta, ka par būtisko nemelo tiem, kurus mīl, jo pretējā gadījumā nebūtu iespējams nedz dzīvot ar tiem, nedz tos mīlēt" (a. kamī). un sajūta bija tāda, ka liels siltums strauji izkausē pēdējo ledu, tas pazūd un zem tā slēpusies upe sāk plūst brīva un pati par sevi.
kaut kā murgaini man rakstās, besī ārā, ka nevar normāli :)))bet nevar. šobrīd.
un, ja jūs zinātu, kādi man labi jaunumi...:P |
tad, kad es stāvu pie loga, atbalstu pieri pret stiklu
tad, kad es sēžu pie galda, redzu pieres pleķus uz stikla. varētu būt tāds karuselis - pielikt pieri pie visa loga un vēlāk, kad vairs nevajadzēs sēdēt pie galda, iziet ārā un paskatīties, vai var redzēt cauri taukainiem aizskariem.
vēl, man šodien palika bail no tā, ko es rakstu, jo tas ir lielāks par to, ko es varu iedomāties.
bet vakarā iešu uz vernisāžu
satikšu vienu kuratori
pēc tam droši vien, ka iedzersim
(sapucēšos parastā
adītā
cepurē
ar buNbuli,
kuru nopirku vakar,
lai nesaltu ausis) |
| zinātājiem :) atkal praktiskas un kulināriskas dabas jautājums | 22. Nov 2006 @ 22:08 |
|---|
Kā pareizi iepirkties Parīzē?
izskatās, ka mums te ir ekspertu pulks visai plašs tāpēc - kas te ir visgaršīgākais?
Ja godīgi, tad šobrīd esmu apguvusi tikai 2 tuvējos supermārketus un bulciņotavas...
šodien kādu laiciņu stāvēju un skatījos uz svaigām krevetēm un gliemjiem tādiem un mīdijām šitādām, bet tā arī nesapratu, ko es ar viņiem te uz tiem saviem 2 elektiskajiem plīts riņķiem ar piedegošo pannu, pasāktu. :) |
| ne tikai sieviešiem | 22. Nov 2006 @ 21:36 |
|---|
es, piemēram, nesaprotu...bet jau labu laiciņu, šodien tikai vēl vairāk nesapratu, kāpēc world press photo balvas saņem reportāžas par šausmām. šodien biju uz retrospektīvo izstādi. kopš šīs balvas pastāvēšanas gadiem kopš 40 gadu vidus, to saņēmuši tikai daži nebriesmīgi fotostāsti. pašā sākumā slavenā Dovima ar ziloņiem, vēlāk Bresona ceļojums uz PSRS, bet nu tas droši vien arī tajos gados skaitījās šausmīgi, tad amerikāņu nolaišanās uz Mēness un man liekas, ka tas tad arī bija gandrīz viss.
laikam jau pārāk naivs jautājums. un gan jau viņiem tur kritēriji par drosmi un tā...es tikai nesaprotu, kāpēc izstāde jāsauc "lietas, kādas tās ir". ir jau arī citādākas. :)
un pēc tam, līdzīgi kā reiz bērnībā nejauši nonācu pie ļeņina mauzolejā, jo līdz slēgšanai rinda bija aptrūkusies un man, kas tobrīd neko ļaunu nedomājot gāju pa sarkano laukumu, miličonkuļi laipni lūdza nekavējoties apskatīt vadoni, tā tagad iespruku ar pēdējo rindas galu pie Robert Doisneau. parīzes mērija uzsaukusi visiem gribētājiem šo izstādi par brīvu, tā nu pie Holel de Ville vijas rindu rinda dienas garumā.
eh .. labāk nebūtu centusies tur iespraukties - grūstīšanās un mīņāšanās katras bildes priekšā un gaismas švakas un ... tāda sajūta, ka nevis uzdāvina man kaut ko, bet atņem. viņa brīvā un smieklīgā, straujā un erotiskā pilsēta nespēja izturēt šitos slapjos lietussargus, šķavas un burzumu. lielo katalogu nenopirku, jo palika žēl sevi iedomājoties stiepjamies uz lidostu. pietiks man ar mazo grāmatiņu, kad gribēšu kādu miega dziesmu vai lūgšanu parīzei nodziedāt. |
| sieviešiem | 22. Nov 2006 @ 21:03 |
|---|
Glābiet! :)
Kas tas Fromage blanc tāds par zvēru pēc būtības??? Krējums vai jogurts? :)) es gan nopirku 0%, bet vienalga dikti aizdomīgs... un man jau no tiem sieriem apaļi vaigi uzmetušies.:(
Un es viņu tagad lielām karotēm ar meža zemeņu ievārījumu... un bail pat iedomāties - ja nu tomēr krējums. :))) |
šodien parīze ar mani runāja. no rīta tūristu veidolā, kas gribēja zināt, kur atrodas luvra. hihi. parādīju. nav jau grūti, stāvot uz rivoli. tad pēc pusstundas pie hotel de sully, kas vispār laikam francijas kultūras ministrijas pils, pienāk man jaunēklis tērpies kā jaunēkļiem parīzē pienākas - melns mētelis diezgan smalks ar kažokādas apkakli, bet paplukušu. pircis droši vien smalkās humpalās vai arī mantojis no vectēva. bikses melnas svītriņā, kurpes netīras, krekls toties balts un ar žabo, melni ādas cimdi, rokās maza melna ādas somiņa. uzrunā par madmozēli un izstāsta aizkustinošu stāstu, ka tikko iznācis no sava dzīvokļa, durvis aizcirtušās,bet atslēga palikusi iekšā, dzīvokļa biedrs būšot tikai ap 4 pēcpusdienā, bet tobrīd pulkstenis tikai pussdivpadsmit, telefona viņam arī neesot un kā par nelaimi maks tajā dzīvoklī. lūk. neko vairāk puisim nevajadzēja, kā tikai dažas naudiņas kafijai. stāstot visu laiku skatījās man acīs. tās viņam bija lielas un man liekas, ka īsti viņš mani tomēr neredzēja. es sasmējos un iedevu arī. rīgā, kad viņa bēdubrāļi netiek uz mājām limbažos vai alojā, arī reizēm iedodu.
pēc tam apskatīju vienu no jaukākajām izstādēm, kāda man te gadījusies - Joel Meyerowitz 70. - 80. gadu floridu, ņujorku, parīzi. Dažas no viņa ņujorkas bildēm man atgādināja Punktu. neizskatījās, ka viņš būtu kaut ko baigi sadomājies, tās bildes taisot. dzīvas, patiesas un smieklīgas. Ko nevarētu teikt par kādas francūzietes (neatceros vārdu) pētījumiem tokijas ielās, kurās viņa veiksmīgi nomedījusi turienes sieviešu apsēstību ar modes brendiem. skaistas bildes, bet pietiktu ar vienu. :)
nu jā, tad aizstāgāju ļoti tālu līdz world press photo retrospektīvai, bet tā šodien izrādijās ciet, tāpēc lēnā garā devos atpakaļ. biju staigājusi jau stundas piecas, tāpēc, lai mazliet atpūstos, iegāju baznīcā. aizvēru acis un klusiņām elpoju. tad pēkšņi neznokurienes uzradās kādas trīsdesmit aziātiska izskata mūķenes / tūristes ar visiem tūristu atribūtiem. franču mūķene viņām pastāstīja par konkrēto baznīcu, tūristes priecājās. beigās kā pateicību par ekskursiju, nodziedāja dziesmu. bet es nopirku garu baltu sveci un noliku, lai visiem labi. bišķi aprunājos ar kādu un pat uzrakstīju uz mazas baltas lapiņas dažus teikumus. ieliku bļodiņā pie citām lapiņām. kaut kā pirmo reizi man tā gadījās.
vēlāk vēl divas izstādes apskatīju un nopriecājos, ka ir tik daudz cilvēku, kuri dara kaut ko, kas nenes ļaunu. :)
beigās biju tik nogurusi, ka nevarēju pat ieiet veikalā un nopirkt vīnu. man gan no viņa ir sākušas mesties pumpas. nesanāca nopirk arī neko ēdamu. ledusskapī atradu paciņu saldētu rīsu ar sieru un papriku un desu. uztaisīju, bet nebija garšīgi. tagad apēdu pēdējos sausiņus un izkašāju ievārījuma paliekas. laikam jāpastrādā. ā. jā. gulēju vēl gultā un domāju par to, kā ķermenis pieskaras palagam, cik smagas ir kājas, kā elpa riņķo, kā smaržo sega, kā reizēm iekņudas vēderā. un tad es nezināju, kā to visu sauc. par dzīvi? dzīvošanu? dzīvību? laikam jau pēdējais. jā. tātad šovakar gultā biju ar dzīvību.
un man ļoti patika tas, ka parīze sāk runāt, lai gan pagaidām tikai savtīgos nolūkos. |
ja man tagad paliks slikti, tad tikai tāpēc, ka no rīta nestrādāja internets, un es nevarēju pārbaudīt vai to gliemežu gatavošanas recepti esmu sapratusi pareizi. tik drosmīga, lai viņus nopirktu svaigus, gan nebiju. nu tātad - saldēti gliemeži, bet jau bez čaulām. cik sapratu, tad jāatlaidina bija lēni, ko arī izdarīju. izvilku no ledusskapja ap 11. tad gāju ārā. aizstaigāju līdz Panteonam, tad bridu atpakaļ līdz Luksemburgas dārziem. tur vēroju baložus un francijas izglītības sistēmas produktus. tie nabadziņi īsās zeķītēs skraidīja pa parku ar zaļi rūtainiem kaklautiņiem. viens viņējo bunģis bija paņēmis līdzi veselu bļodu ar krāsainiem gumijas lācīšiem. sēdēja maliņā un bāza mutē vienu pēc otra līdz skolotāja (nu kāda tur skolotāja - jauns skuķis īsos šortiņos un spīžīgām zeķbiksēm) lika to bļodu iebāzt somā. tad aizčāpoju līdz rue bonaparte, kur iemaldījos kaut kādā skulptoru skolā, kas apmetusies vecā klosterī. krustejās visādas apskādētas antīko skultūru kopijas no aizpagājušā gadsimta. piemēram, amors un psīhe sastinguši skūpstā, bet vienīgā nelaime, ka amoram nav ne galvas ne krāniņa, bet psīhei deguna. toties strūklakā peldēja karūsas. diezgan apmierinātas izskatījās. blakus kapellā, kas izskatījās pēc pārbāzta antikvariāta ar visādiem mākslas darbu fragmentiem un šķembām notika vīnu aukcions. piemēram, 1937. gada Romanee-Conti sākumcena bija 1300 naudiņas, bet 33.gada tas pats - 1400, bet 29. gada - 2.500, vareeja arii par 6000 naudinju sev padzerties dabūt. pārsvarā solīšanā piedalījās vīrieši, bet bija arī viena blonda dāma, kura, kad kaut ko bija nolūkojusi, tad neatkāpās un, kamēr es to visu vēroju, nopirka 4 pudeles vīna....nu...kopā laikam par kādām 10000 naudiņām.
kad gāju ārā no kapellas, man krūtīs ieskrēja cita aizelsusies blodīne bēšā ādas mētelī, augstpapēžu zābaciņos un lielām saulesbrillēm. ak vai, man liekas, ka viņa bija jau nokavējusi diezgan daudz vīna.
lūk. pēc tam aizstaigāju līdz Jean Babtiste Huynh darbu exposition (to es sev, nevis jums, lai atcerēto, kā pareizi jāsaka). pat ja neatceraties viņa vārdu, noteikti zināt tos kvadrātveidīgos etiopiešu portertus uz melna fona ar mākslīgi liktām gaismās, kuru rezultātā katra portretējamā skropstas atspīd viņa acu zīlītēs. baigais dekoratīvisms.
tad dziedot (parīziešu paraša, ko nekavējoties esmu pārņēmusi) devos atpakaļ pie gliemjiem, kuriem pa to laiku bija jāatlaižās (vai kā man patīk latviešu valoda). pa ceļam spēlēju spēli, kuru izgudroju pirmajās dienās, kad ierados te. eju un dziedu līdz brīdim, kad sastopu kādu citu cilvēku, kas dzied. paklausos, ko viņš dzied un pārņemu viņa dziesmu, tad eju tālāk, līdz atkal dzirdu kādu dziedam, nozogu viņa dziesmu, eju tālāk... šodien gadījās piecas dziesmas. :) pa ceļam vēl nopirku baltvīnu par naudiņām piecām, kur tos gliemjus vārīt un bageti, ko tai gliemju buljonā mērcēt, dažus kruasānus brokastīm un kaut kādu sieru. uz biezpienu noskatījos ar žēlumu. esmu viņu iemācījusies atrast, bet viņš ir tik dārgs, maita, ka šoreiz neatļāvos. lūk, pārnācu mājās, ielēju pannā vīnu, iebēru viņā tos gliemjus, krējuma man nebija, tāpēc pieliku rīvētu sieru, vārīju to 10 minūtes un tad ar maizīti un atlikušo vīnu apēdu.
internets sāka strādāt, bet es jau nu nepārbaudīšu tagad, vai tas, ko es apēdu, nebija indīgs.
ā. jā. vissmieklīgākie ir tūristi beretēs. |
vakar sajutu sevi kā negatīvu lielumu. atsprāga vaļā viss, ko rīgā turu zem 100 atslāgām, vienā rāvienā noplīsa rūpīgi cits uz cita līmētie ielāpi un es vairs nesapratu, kas zem viņiem. izskatījās, ka nav nekā. ka nav nekā + nekā. ka esmu kā uz āru izgrieztas zeķes tukšums bezjēdzīgs, jo neder vairs kājas iebāšanai.
visas sāpes, nodevības, meli, ikdienišķas spīdzināšanas sastājās man apkārt un es palīdu zem segas. klausījos kā radiatoros šalc ūdens, līdz sāka šalkt galva. tad tomēr izgāju ārā. nokļuvu konferencē, kurā pirms gadiem 5 pati būtu gribējusi uzstāties. satiku cilvēkus no pagātnes. nu tādus paziņas, kurus satiekot kārtējā pasaules kongresā apskauj un dod bučas, ar kuriem iet uz bāru iedzert un apsriež politiskus vai nozares jaunumus, bet starplaikos apsveic ziemsvētkos, nopriecājos, ka vairs neesmu starp viņiem, jo šo gadu laikā nekas nav mainījies un runas joprojām skan vienas un tās pašas.
iehavoju vakariņas ar londonas ungārieti, dāni, indonēzieti un latvieti, bet pie runāšanas latviski tā arī netiku. tad fotografēju viņus un viņi man dziedāja, beigās nokavēju pēdējo metro un vilkos ar kājām cauri pusparīzei uz augstpapēžu zābakiem ar fotosomu pilnu, statīvu un rekvizītu maisu. pusceļā novilku zābakus, uzvilku čības, skaļā balsī dziedāju un sarunājos pati ar sevi, mēģinot pierunāt nepalikt uz ietves, jo spilvens man bija līdzi, un tas te nebūtu nekas neparasts. tad kaut kā pēkšņi sajutu, ka atkal vēršos uz iekšu, ka manas esības sajūta iegūst robežas, ka tukšums joprojām tas pats milzīgais, bet nu jau pildīts ar luksemburgas dārzos krītošo lapu čaboņu. tiku līdz mājām, pēdas tulznās, apēdu kamamberu ar zemeņu ievārījumu un saritinājos zem segas. ūdens galvā vairs nešalca. |
| jautājums | 12. Nov 2006 @ 14:52 |
|---|
klau, vēstures, rituālu, mitoloģijas u.c. smalko lietu zinātāji! mani interesē vai ir kāds rituāls, kura laikā sērojošie jūdi apsedz mirušā radinieka kapakmeni ar kādu apģērba gabalu?
un vispār, kāda ir tradicionālā ebreju attieksme pret nāvi un pēcnāves dzīvi?
pls
ļoti vajag :)) |
| rīta matemātika | 12. Nov 2006 @ 11:53 |
|---|
|
atvēru logu. istabā ienāca saule un blakus esošo baznīcu zvani. blakus mājā atvērās divi logi, bet aizvērās trīs. uz jumta terases iznāca vīrietis pelēkā džemperī, pastāvēja un iegāja atpakaļ. jautājums - cik baznīcas man te zvana un no kurienes uzradās mākoņi? |
šonakt pirmo nakti pa parīzi pidžammā skraidīju. un tā nav nekāda metafora. bildes rādīšu vēlāk. tiku pie divām šūpuļdziesmām. to tad nu es te daru. meklēju kādu, kas palīdzētu aizmigt. ne jau te. bet mājās.
une chanson dance, que me
chantair ma maman,
em sycant mon ponce,
je m'endormais tendrement
šito man Sebastien Lamisse nodziedāja
un tad Javier spāniski
Arrorrro mi nino
arrorro mi sol
arrorro padazo
de mi corazon |
šodien skatījos kā Yves Klein cigareti pirkstu galos, šķību tauriņu pie balta krela, cimdos un frakā, uz kāpnītēm pakāpies un varen nopietnu sejas izteiksmi diriģēja modeli slaidu ar brillēm melnos rāmjos, kura kaila viņa priekšā sev zieda slaveno klaina zilo uz krūtīm un vēdera un kājām. tad viņš turpat no kāpnītēm un ar cigareti lika viņai apgulties uz baltas papīra lapas, berzēties un smērēties un taisīt mākslu zem kuras varētu parakstīties un teikt, ka tajā nav nekā seksuāla.
un Rauschenberg, kurš izmisis lūkojas intervētājā, kurš, savukārt,arī ar cigareti mēģina noskaidrot brinišķā kolāžas auduma izcelsmi. un Rauschenberg atbild, ka tas ir tikai viņa vecais auto sēdekļu pārklājs, kuru kaut kā taču vajadzēja izmantot.
un tad mūsdienu dzīves gleznotāji, jeb the caisse des depots photographic collection no grīdas līdz griestiem 680 darbu no kuriem es atceros labi ja četrus un par pārējiem nesaprotu, kāpēc viņi tik svarīgi.
vijas celmiņas darbi pie kuriem japāņi franciski strīdās, vai tās ir fotogrāfijas vai tomēr zīmējumi. un bezgala milzīga kino vēstures izstāde, kurā smejos vienu reizi, skatoties Mark Lewis divu neispējamo filmu sākumus un pēc tam titrus. bet uzņemt viņš gribējis Marksa Kapitālu un Freida kopotos rakstus.
pēc tam vēl citas cilvēku izklaides un beigās es raudu.
mani neinteresē māksla. es tikai gribu dzīvot. |
saskaitīju un nobijos...es pazīstu, labi pazīstu un ļoti labi pazīstu 8 Mārtiņus..tas ir stipri vairāk kā tie nabaga 3 Jāņi...
visiem sveicieni!
skrienu uz franču valodu...un tad saulītē. šodien ārā ir gaisma un visādi skaisti plāni. |
| Parīze | 9. Nov 2006 @ 20:54 |
|---|
es šeit jūtos laimīga, jo
1) te nav neviena, kas vēlētos nozagt manu laiku. un tagad tas pieder tikai man vienai.
2) es staigāju lēnām.
3) es neklīstu bezmērķīgi un eju tikai tur, kur man gribas.
4) kad man negribas nekur iet, es palieku uz vietas. piemēram, šodien es aizgāju tikai līdz virtuvei, tualetei un logam, bet visu pārējo laiku sēdēju pie galda un rakstīju.
5) es ceļos uzreiz pēc pamošanās. neatceros, kad pēdējo reizi to būtu darījusi rīgā.
6) es jūtu katru savu elpas vilcienu un katru domas kustību. man ir interesanti. ļoti interesanti.
7) es fotografēju lēnām un ar apdomu.
8) es esmu.
kāpēc to nevar rīgā? un vai to sauc par brīvību? |
|
un tad mani aizveda skatīties sniegputeni kaut kur aiz olaines. balti spārni vērpās aiz mašīnas un vienubrīd bija sajūta, ka braucam milzonīga eža kažokā, kur adatas ir kilometriem garas. pēc tam es mācījos spolēt un slīdēt un vēlāk gandrīz uztaisīju avāriju par ātru mēģinot izbraukt to līkumu zem vanšu tilta,kas ved uz ķīpeni, tad bija kakao ostā un mazliet pikošanās, un viss vienkārši tā pat. es romantiskā dura jutos biki laimīga un nolaizīju šo nakti no ēdamkarotes kā mežrozīšu sīrupu...zāļu tiesai. šķiet, ka veseļojos. |
|
šovakar starpgalaktiku lidojums pa krasta ielu, mana kosmosa kuģa logu tīrītāji aizslauka izkusušus zvaigznājus un es skaļi dziedu līdzi radio skonto. ziemu es mīlu tieši tādu - bezgalīgu baltumu skrienošu man pretī tumsā. un mazliet pat žēl, ka pēc divām dienām jābrauc prom. |
| nekas nemainās, tāpēc arī nekas nerakstās :) | 29. Okt 2006 @ 18:33 |
|---|
(kaut kāds vecs texts no tiem laikiem, kad Ciba bija noslēpumu pilna)
saplīsušu vārdu lupatās,
stērbelēs un diedziņos
ieķeras dienas,
laika mestajās cilpās
aizmaldās teikumi,
pēc tam kopā nesasienas
nav neviena, kas teiktu -
nebaidies, es
iedošu krūzīti piena, tam
idiotam, kretīnam, psihopātam,
kurš tevī dzīvo tāpēc,
lai tu nejustos viena
bet Dievam
siltas maizītes brokastīs,
kakao un avīzes vietā
ar sapņos skaitītām
lūgšanām, ar mīlestību
aprakstīta mākoņu siena
gribēju vēl uzrakstīt, cik ļoti mani pēdējā laikā kaitina runāšana un vārdi, bet sapratu, ka labāk paklusēt.
izskatās, ka es vairs nemāku spēlēties. ķert vārdus kā peles, mānīt viņus ar domu sieru. tagad es to sieru ēdu pati, klusiņām stūrītī. bet, ja kāds atnāk un grib, ko teikt, es saku, lai visu sakāmo man parāda - ar pieskaršanos, ar siltām zeķēm, ar zupas šķīvi, ar uzartu lauku, ar labu bildi, ar kafiju gultā, ar dejošanu, ar skriešanu gar jūru, ar ceptiem kartupeļiem, ar reālām lietām, ar parūpēšanos, ar puķu dobi, ar piena kannu, ar tuvumu - drošu un saprotamu...un, ja viņš nevar savu sakāmo bez vārdiem, tad nafig man tādu ēnu pasauli. |
| domas | 19. Okt 2006 @ 19:17 |
|---|
idejas atnākšana ir kaut kas pilnīgi neprognozējams. trīs dienas mēģināju sevi piespiest sākt domāt par radošo ideju vienam projektam un nevarēju sevi savākt. sēdēju draugos un cibā, rakājos pa veciem personiskajiem arhīviem, klepoju un kļuvu aizvien slimāka, piedzēros un ārdijos, bučojos un dejoju, lai tikai nebūtu jādomā par TO. un tagad..pirms stundas apsēdos un visu uzrakstīju. VISU! turklāt ar to sajūtu vēderā, kura nepārprotami liecina, ka ideja ir laba! un reāli sajutos kruta. lūk. un pat laimīga. un pat tā, ka atkal visus mīlu.
bet pirms tam izdomāju , ka es nevis esmu romantiķe, bet man vienkārši pietrūkst romantikas. par to arī viss bazārs. parādiet, kur šo var dabūt, un es te vairs tādus pekstiņus nepukstēšu. :))
(lai gan patiesībā, ko var gribēt no cilvēka, kuru gūglējot kā pirmais parādās links ar nosaukumu MĪLESTĪBA. bļa...) |
Vakar vakarā ar Mārtiņu aizbraucu līdz lidostai. Paskatīties kā cilvēki sagaida cilvēkus. No Dublinas, Kopenhāgenas un šķiet, ka Stoholmas. Vispārējās tendences sagaidīšanā ir šādas - bez puķēm, skopām bučām, ātriem apskāvieniem un nogurušām sejām. Bija ieradies arī koris sagaidīt kādu citu kori. Dziedāja "Bēdu manu lielu bēdu". Visi atbraucēji un sagaidītāji aplaudēja. Vienam smalka bēškrāsas vilnas mēteļa īpašniekam neviens nebija ieradies pakaļ. Viņš vientuļi stumdijās ar lidostas ratiņiem turpu šurpu un bēdīgi lūkojās apkārt. Likās, ka tā viņam gadās bieži, bet viņš joprojām nav zaudējis cerību, ka kādreiz kādā no pasaules lidostām viņus sagaidīs cilvēks ar baltu lapiņu rokā uz kuras būs rakstīts, piemēram, Olsens Jānsons. Un tad smilškrāsas mēteleis varēs priecīgi māt ar roku un saukt - es, es tas esmu!
Pie galdiņa mums blakus piesēdās 4 igauņi, dzēra alu. Viens gribēja zināt, kā latviski pateikt "sorry". Pēc tam viņš iemācījās, kā to pašu pateikt in very polite way. Vairākas reizes pēc kārtas atkārtojis "es ļoti atvainojos", viņš pavaicāja kā būs "find your fucking ass hole".
Pēc tam aizbraucām uz Lulu Picu šosejas malā, kur kaut kāds jocīgs benzīntanks. Picas meitenei bija īsi šortiņi un puisis, kas sēdēja pie galdiņa pretī letei, gaidot, kad viņa pagatavos veģetāro picu Mārtiņam. Pēc tam meitene apsēdās pretī puisim, viņi sadevās rokās, un atspoguļojoties visos picērijas logos, bija lielisks kadrs no kādas romantiskas filmas.
Mārtiņš paēda un vaicāja, kur tagad mani aizvest. Un es teicu, ka nevajag nekur, ka vienīgais, ko es tagad gribu, ir aizmigt. Tad mēs apsēdāmies uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa, es saritinājos čokuriņā un aizmigu. Uz pusstundu. Blakus draudzīgam cilvēkam. Vienkārši cilvēkam. |
|
izpildīju to deep testu. izrādījās, ka starp visiem iespējamiem kinofilmu varoņiem esmu zoluška. bļin. un kāpēc mani tas nepārsteidz? |
nomazgāju logus. vīrietim ar kuru vairs nedzīvoju kopā palūdzu pielīmēt pie viņiem tās gumijas, kas tipa nelaiž iekšā aukstumu. cepeškrāsnī pagatavoju veselu vistu ar ķiplokiem un kartupeļiem. salāti zilajā bļodā izskatījās pēc tomātiem, mozarellas siera, bazilika un balzamiko mērces. izdzēru vīnu, kuru bija dāvinājis kāds nelaimīgi iemīlējies. apsēdos izlasīt, ko uzrakstījusi tēja, kuru šonedēļ domāju esam pazaudētu, un skuka, ar kuru laikam šovakar tā arī uz kino neaiziešu. tad pēkšņi ieraudzīju termometru aiz spožajiem stikliem. vecu tādu. sarūsējušās kājiņās. kuru te pielikuši cilvēki par kuriem man nav nemazākās nojausmas - kur dzimuši, kā miruši, kā drāzušies un pēc tam pīpējuši, kā dzēruši un kā bērnus audzinājuši.
un iedomājieties, tas termometrs rāda +9 grādus. un nekādas morāles. aiz viņa vēl zaļas koku galotnes un vārnas. |
|
visaadi daudzeejaadi tas, ko es daru kopsh pavasara, ir defineejams kaa pashnoaardiishanaas. vot. un jo saapiigaak, jo labaak. |
| slima ar miglu | 26. Aug 2006 @ 10:51 |
|---|
beidzot vajadzētu sakārtot māju. bet es jau jūtu, kā atkal ielienu pati savā iekšiņas migā un pazūdu putekļiem un netīrajiem traukiem. paslēpjos vārdos un neizdarītajos darbos, dzīvoju divus mēnešus uz priekšu un tāpēc šodienai nav laika. nu labi, es izmazgāšu grīdas, nu labi, es aiziešu uz veikalu, bet tā tikai mana āriņa. iekšiņa nevar saņemties izbāzt kāju no segapakšas, izvilkt melno čemodāniņu no gultapakšas, uzvilkt plašķīti un nofokusēties uz iznākšanu no miglas. bet čemodānā bumba ar laika degli, vai varbūt ļeņina kopotie raksti...ai, ko es muldu...tur tikai tikko cepti kruasāni un kafija ar pienu. davai, vienkārši pasēžam uz ietves un paklausāmies, kā zīles pakšķēdamas krīt mums uz galvas.
pati brīnos, cik es dzīvnieciska |
|
stāvot pie tualetes viņš vaicā no kurienes esmu uzradusies un pie velniem, kāpēc, tad strauji satver aiz žaketes atlokiem, pievelk sev klāt un skūpsta, man atliek atbildēt nekautrīgi un izlīt viņam caur pirkstu galiem, tad apsēsties klēpī nakts pagalmā satiktam frizieriem un glāstīt žiletei nolemtas spalvas, mēs runājam kaut ko angliski ar vecu japāni pie blakus galdiņa, kas holandē aprūpē mirstošos, bet šovakar tēlo jāņtārpiņu, pēc stundas ar slimnīcas zilo spuldzīti pie krekla viņš aizlido uz mēnesi, bet mēs ejam uz makdonaldu, es nopērku vaniļas kokteili un skatos uz draugu bargo, pulksten pusvienos mēs sākam raudāt un apēdam čīsburgeru, šorīt saņemu fotogrāfijas ar aizvakardienas miglu, tajās sētnieki dejo polonēzi un man liekas, ka es to visu mīlu - dienas un naktis kā virves, kā pātagas. maigums ir agresīvs jau nedēļas divas. |
| draudzīga infa | 23. Aug 2006 @ 13:42 |
|---|
|
piemēram, ja dienasgrāmata vai varbūt pat ciba nezina, kur sākt svinēt aptiekas vārda dienu, tad lūk 31. 08 aptiekas ielā 8 http://www.cirkspagalmos.lv/izrades/ |
4. 45 sēžu uz ietves malas pie savām mājām. ielas pretējā pusē taksometrs ar smēķējošu draiveri un radio skonto. dzeltena migla lēni plūst no laternām. piebrauc policistu busiņš. vadītājs skatās uz mani. es viņu fočēju. labrīt, - saku. viss kārtībā, - saku. skaists rīts .- saku. vienkārši tā pat sēžam? - viņš jautā. vienkārši tā pat fočējam? - viņš jautā. nē. nav vienkārši, - saku. ir skaisti, - saku.
5. 20 - migla uz jūrmalas šosejas ir zila. manas mašīnas kosmiskais panelis mirdz sarkanās uguntiņās. meitene (http://www.camille-lefil.com) skaļā balsī dzied franciski. mazliet gribas raudāt no laimes.
5. 35 - lidosta. cilvēki sēžas lidmašīnās un lido miglā. tas ir rudens? - prasa Maikls. jā. tas ir rudens. - atbildu. viņš pamāj ar roku un dodas mājās. kā putns. un es nezinu, vai mēs kādreiz vēl viens otru redzēsim, tomēr sajūta, ka ir satikts skolotājs, liek justies ļoti mierīgi. mē
6. 16 - blakus joslā brauc melns bmw. puisis pie stūres smaida un mēs mazliet spēlējamies ar mašīnītēm - kurš ātrāk, kurš smaidīgāk, kurš aiz kura. liekas, ka esmu uzlūgta uz deju. miglā. pie vanšu tilta atvadāmies. viņa auto iemidžina gaismiņas manā atpakaļskata spogulītī, es pamāju ar roku.
6. 50 - iepazīstos ar sētnieku Valēriju. Viņš strādā uzvalkā un baltos cimdos.
7. 10 - iepazīstos ar sētnieku Alvi un viņa sievu Zitu. Alvim ir melna hūte, Zitai šaufelē rozā puķes.
7. 20 - iepazīstos ar sētnieci Elvīru. Viņai ir brilles milzīgos sarkanos rāmjos.
7. 30 - iepazīstos ar sētnieci Zentu. Viņai 13 gadus ir Brīvības piemineklis.
7. 35 - man migla saķepusi matos. lipīga tāda. doma laukumā pie galdiņa trīs puiši dzer alu un dūmo ūdens pīpi. migla smaržo pēc āboliem ar kanēli. aizsūtu īsziņu Mārtiņam. tikmēr vārna izvelk no miskastes salātu kārbiņu, bet kaija viņai to atņem. baloži skatās un tad aizlido. es domāju par miglu viņiem starp spārniem. nu Tu zini...tajā brīdī, kad viņi gandrīz saskaras virs pelēkās muguras.
šis ir īstais rīts lidošanai. migla taktiski paslēps mūsu neveiklās spārnu vēdas. |
|
šobrīd mani vairs neaizrauj nekas, kur nepieciešams ievērot distanci. es interesējos tikai par tuvumu. tik lielu tuvumu, kurā zūd fokusa asums un robežas ir izplūdušas, kurā saskatāmi tikai krāsu pleķi un redze zaudē savu nozīmi. nevaicājiet man par sabiedrisko dzīvi un politiskiem notikumiem. tas prasa attālināšanos. šobrīd lielākā daļa informācijas, kuru es zinu un par ko vēlos runāt, meklējama smaržās un dzirdē. lūdzu par to tad arī rakstīt avīzēs un stāstīt panorāmās. par pasauli, kurai nav formas. |
| vo...skaitāmpatiņš ienāca galvā...pieaugušām meitenēm | 15. Aug 2006 @ 12:36 |
|---|
Vīrieši Būrīši
Asiem Stūrīšiem
Gaida Kad
Meitenes
Nobrāztiem Celīšiem
Atlidos Bantes
Gaisos Plivināt
Pacels Svārciņus
Bungas Rībinās
Meitenes Spindzeles
Paņem Pindzeles
Nokrāso Vīriešus
Visos Tonīšos
Paliek Būrīši
Nesaprot
Kāpēc
Ar viņiem
Tā jājoko
Viens
Divi
Trīs
Nāc
Nadziņi
Jālako
Viens
Divi
Trīs
Tev
Būrītī
Jādzīvo |
man galvā ieperinājušies kaut kādi teoloģiskas un psiholoģiskas dabas jautājumi. līdz šim savā panteistiskajā pasaules uztverē biju spējīga tikai uz tādu nosacītu duālismu kā labais un tā neesamība, tāpēc man nav skaidrs, vai pieļaujot aktīva ļaunuma esamību, pasaule un dievs kļūst pilnīgāki un nesatricināmāki, vai gluži pretēji - izšķīst kaut kādā mūžīgā ķīviņā par to, kurš stiprāks.
vakar pret mani izturējās slikti trīs reizes.
vispirms pie canon veikala maskavas ielā ritenim nozaga priekšējo riteni...nu vecu tādu...vismaz 9 gadus brauktu priekšējo riteni, kas bija pieredzējis tālus ceļus, un kurš pēc dažām dienām man būtu bijis ļoti vajadzīgs. pēc tam sakliedza uz mani, kad mēģināju noskaidrot, kāpēc netiek pildīta svarīga vienošanās. un tad jau pret vakaru vienkārši pazuda...mani gan tas vairs arī nepārsteidz - vīrieši, kurus es satieku, bieži mēdz rīkoties negodīgi (gan pret mani, gan citām sievietēm). un te nu ir vieta psiholoģiskajam jautājumam - kuras manas īpašības provocē vīriešus pārbaudīt, cik daudz es spēju piedot. vai varbūt tas tomēr ir teoloģiskas dabas jautājums par to, ka es nemāku piedot...kaut vai savam pirmajam vīrietim - tēvam...un pēc tam arī pārējiem. un nav tā, ka es ar nolemtību sejā gaidītu kārtējo sīko nelietību un tad atviegloti pasmaidītu, to piedzīvojot. es jorpojām ticu labajam viņos visos, bet sastopoties ar pretējo, skaidroju to nevis ar apzinātu ļaunumu, bet kaut kādu nespēju īstenot labo. varbūt man tomēr derētu pamainīt attieksmi? :)
es te dažus mēnešus par dzīvāšanās stratēģiju biju izvēlējusies pilnīgu robežu nojaukšanu jeb pofigismu. neslēdzu ciet robežu pārejas punktus ar domu, ka nav iespējams iekarot to, kas neaizsargājas, turēju atvērtas durvis ar domu, ka nav iespējams apzagt to, kurš nebaidās par to, kas viņam pieder. galu galā man kā galīgai būtnei nekas nevar piederēt un galu galā man kā mayai nav arī nekādu robežu, BET tad izrādījās, ka, lai arī nozagt patiešām var TIKAI riteni vai arī dažus simtus latu, galvenais šīs stratēģijas mīnuss ir netīrā grīda. par to es nebiju iedomājusies, ka tad, ja nav durvju, nav arī sliekšņa pie kura godīgi cilvēki mēdz novilkt sabristos zābaciņus. |
| jūlijs | 6. Jul 2006 @ 10:42 |
|---|
|
aiz loga trako svelmains gaiss, sienāži jūk prātā, stārķi aprij izkaltušas vardes un pāri ceļam virmo izkusušam stiklam līdzīgs zemes gars, nav spēka parunāt pirms ezers, neprasot vai drīkst, nāk ievelk mani savā gultā un negausīgi laiza. nav spēka parunāt. |
| dzīves mīlēšana | 25. Jun 2006 @ 10:25 |
|---|
brīnumus piedzīvot ir viegli - kad starp pelēkiem mākoņiem pamale atmirdz sārta un saule tomēr izlemj parādīt rietu, kad lielais ugunskurs ar deviņiem mazajiem nelaiž tumsu klāt, kad danči pa visu lietu un dziesmas, kādas vien nāk prātā, kad vijole ar bungām līdz pat rītam neļauj aizmigt, kad migla, migla, migla un tad zelta šķirba debesīs pa kuru gaisma kā avots iztek rasā, kurā aizbrist muti mazgāt, ātrs miegs un smieklīgas brokastis, vēl pirms aizbraukšanas trakas dejas uz zemes ceļa un tad Māras ezers ar peldošām salām un aizkritušas ausis...laikam no zemesvēža tarkšķēšanas :))) vienīgās reibinošās vielas - vainags no trejdeviņām zālītēm galvā un draugi. ak jā, Abrupes veikaliņā Rūjienas plombīrs ar rozīnēm, kurā nevienas rozīnes, un vienalga tāda sajūta kā ezeram, kurā peld zeltaina čūska.
(bildes skatīt pie b45) |
|
ja negribas saslapināt kleitu, tad no draudzenes ir jāpaņem dvielis, jāietinās viņā, jānovelk kurpes un jāskrien lietū. varēja jau arī bez dvieļa, bat tad jūs droši vien dzirdētu ziņās kaut ko par avārijām krastmalā un to, ka prezidentes pils apsardze aizturējusi dažus kailus ļautiņus. :) ziņojums no notikumu vietas - peļķes ir siltas, lietus ir silts, asfalts ir silts, šļakstīties ir silti, laime ir silta, šoferīši smaida silti, cilvēki ir silti, rīga ir silta, viss ir silti. un pati labākā peļķe ir uz muitas un citadeles ielas stūra. :) izklausās tik...ai da pofig... lietus pil no matiem, putns krūtīs. dvielis galīgi slapjš. |
| saulgrieži | 21. Jun 2006 @ 08:32 |
|---|
eu, ja tagad būtu jāiet pikoties, es taču nevarētu - sniegs izkustu, jo man no rokām saule, plaukstas pilnas gaismas, šorīt cēlos pusčetros, braucu uz jūru un tur viņa bija - sarkana piramīda no kaiju pilna apvāršņa un tad lēnām kā kamols man vēderā auga un tinās un tad bija jādzied un jādejo un jāstāv ar ciet acīm, bet tā, ka deguns jūt - tur viņa ceļas, tur viņa aust un dīvaini tēli acu priekšā ar spārniem skrien debesīs un viss tā viegli virmo un prieks ir tik dzīvs, sitas pret krūtīm un tad jāgavilē un jāpeld tālu pa sarkanu gaismas ceļu sīkos vilnīšos un viss ir vienā elpas vilcienā un tās elpas tik daudz un tajā nekā netrūkst, mati savijas sprogās un gribas apskaut visu pasauli, ja kādam ir kāds atkausējams ledusskapis, dodiet tik šurp...es esmu kā smaidu pūķis, pilns karstuma, man tagad tikai lēkāt un lēkāt
labrīt! |
| vakar Pedvālē vasaras atklāšana :) | 4. Jun 2006 @ 18:48 |
|---|
šitā ir laumiņa fotografēta makro režīmā vakar ap diviem dienā pedvālē. tagad jūs drīkstat sasit plaukstas un teikt - mēs zinājām! mēs ticējām! bet vakar krēslas zonā es biju salaspils memoriālajā ansamblī. nostājos vienam no tēliem starp kājām un jutos kā baznīcā - bija auksts un tās kājas virs manis beidzās ļoti augstu. tajā brīdī gribējās bučoties. mehāniskie sirdspuksti ieslēdzās projām ejot - tuk tuk tuk tuk tuk tuk. ku kū ku kū ku kū tos pārtvēra dzeguze. kad vēlāk skatījos daugavas dīķī, kas apskalo hes, mēness krāsoja ūdeni dzeltenu, bet zvaigznes staigāja gar debesu malu. šodienas lietus iztriecis sirds viducī ilgu sliekas un tās sauli neredzējušas, lokās kā baltie zalkši. ja nu kādam ir vēlēšanās makšķerēt - laipni lūgti...atdodu par velti.
 |
| pie sienas | 17. Maijs 2006 @ 13:20 |
|---|
| pret sienu | 17. Maijs 2006 @ 13:19 |
|---|
| vēl par pārdaugavu | 16. Maijs 2006 @ 16:01 |
|---|
| pārdaugavas pagalmos zied baloži | 16. Maijs 2006 @ 15:18 |
|---|
| pārdaugavas pagalmos zied ievas | 16. Maijs 2006 @ 15:17 |
|---|
| pārdaugavas pagalmos zied kastaņi | 16. Maijs 2006 @ 15:16 |
|---|
| pārdaugavas pagalmos zied ceriņi | 16. Maijs 2006 @ 15:15 |
|---|
| vecmāmiņa, viņas balons un ēna | 9. Maijs 2006 @ 12:20 |
|---|
|
Tikko redzēju kā putniņš nomirst. Vienkārši nokrīt no koka beigts. |
- Aizvakar iebraucu no Kembridžas - viņš saka un nožagojas.
- Es tur tagad Digital Art studēju - viņš saka un pārliek kreiso kāju pār celi labajai kājai tā, lai es neredzētu pamatīgi saplēstās bikses.
- Es tur katru mēnesi 30 tūkstošus uz rokas pelnu. Strādāju 60 stundas nedēļā un pa vakariem privāti studēju. - viņš saka un ar labās rokas rādītājpirksta nagu tīra melnumus no kreisās rokas nagiem.
- Parīt iebrauks mana draudzene no Berlīnes - viņš saka skatoties manī ar piesarkušām acīm.
- Un jūlijā mēs brauksim uz Jaunzēlandi. Es tur palikšu. Tāda man sajūta. - viņš saka izvelkot no kreklapakšas kaklā pakārtu atslēgu saišķīti - tās ir manas Kembridžas atslēgas. Man vispār visas drēbes un mantas tur palika. Nepaņēmu līdzi, jo zināju, ka tad, ja iedzeršu, jumts aizbrauks un es visu pazaudēšu.
Viņš izskatās pēc klasiska bomža. Apsēdās man līdzās, sniedza roku, teica - sveika, mani sauc A.. Es atbildēju - mēs esam pazīstami. Mēs patiešām bijām pazīstami...daudzus gadus.
Viņš atbildēja, ka zina to. Un tomēr bija pilnīgi skaidrs, ka viņš mani neatceras. Daudz runāja par mūsu kopīgiem paziņām, sāka raudāt, tad teica, ka ies uz Mākslas Akadēmiju satikt meiteni, kas viņam sašūs bikses. Kad nonācām līdz akadēmijai, domāja, ka tā esmu es, kas gribēja tur iet. Uz ielas briesmīgā angļu valodā mēģināja atturēt cilvēkus no iešanas pāri pie sarkanās gaismas, tad apstājās un teica - man droši vien mati izskatās šausmīgi, sakārto lūdzu.
Es izbraucu ar roku pāris reizes viņa matiem, sakot, ka nu jau ir labi, un viņš atkal sāka raudāt.
Viņš ir tikai dažus gadus vecāks par mani...un bija ļoti, ļoti talantīgs.
Kaut kādi drūmie stāsti man te ceļā gadās. :( |
|
|
