beidzot vajadzētu sakārtot māju. bet es jau jūtu, kā atkal ielienu pati savā iekšiņas migā un pazūdu putekļiem un netīrajiem traukiem. paslēpjos vārdos un neizdarītajos darbos, dzīvoju divus mēnešus uz priekšu un tāpēc šodienai nav laika. nu labi, es izmazgāšu grīdas, nu labi, es aiziešu uz veikalu, bet tā tikai mana āriņa. iekšiņa nevar saņemties izbāzt kāju no segapakšas, izvilkt melno čemodāniņu no gultapakšas, uzvilkt plašķīti un nofokusēties uz iznākšanu no miglas. bet čemodānā bumba ar laika degli, vai varbūt ļeņina kopotie raksti...ai, ko es muldu...tur tikai tikko cepti kruasāni un kafija ar pienu. davai, vienkārši pasēžam uz ietves un paklausāmies, kā zīles pakšķēdamas krīt mums uz galvas.
pati brīnos, cik es dzīvnieciska |