kamī. pirmais cilvēks | 29. Novembris 2006 - 01:11 |
---|
viņš mīlēja māti un savu bērnu - visu, ko nevarēja izvēlēties. un beigās viņš, kas visu bija apšaubījis, nekad netika mīlējis neko citu kā nepieciešamību. cilvēkus un likteni, kas viņam bija uzspiesti, pasauli tādu, kādu redzēja, visu, no kā dzīvē nevarēja izvairīties, - slimību, aicinājumu, slavu vai nabadzību, beidzot, savu zvaigzni. pārējo, to, ko bija spiests izvēlēties, viņš pūlējās mīlēt, bet tas nav tas pats. protams, viņš pazina apbrīnu, kaislību un pat maiguma brīžus. bet ikviens mirklis viņu iesvieda citos mirkļos, ik būtne - pie citām būtnēm, viņš neko nebija mīlējis tā, lai pabeigtu to, ko izvēlējies, varbūt tikai to, ko pamazām viņam uzspieda apstākļi, kas turpinājās drīzāk apstākļu un gribas balstīts un beidzot kļuva par nepieciešamību. ... īsta mīlestība nav nedz izvēle nedz brīvība. sirds - it īpaši sirds - nav brīva. tā ir neizbēgamība un neizbēgamības atzīšana....tagad viņam atlika vienīgi mīlēt savu paša nāvi.
|