pirms mirkļa ierakstīju kaut ko par drūmajiem tautiešiem vakar pie pils, bet izdzēsu. ai, nu ko tur bēdāt par tiem, kas bēdīgi.
daudz labāks piedzīvojums bija aizvakar Skultē (ne tajā, kas pie jūras, bet lidostai otrā pusē). bija mums pasākums ar skatīšanos uz lidmašīnām un kebabu ēšanu Sandras mūzikas pavadījumā. nenormāli koda odi un tāpēc vajadzēja ļoti dejot. bet tad vienam no puikām piezvanīja mamma. runāja ilgi. un pēc tam viņš tāds priecīgs saka...ir divas labas ziņas - šodien māsai dēls piedzimis un brālēns pēc astoņiem gadiem no cietuma iznācis! lūk tādas tās dienas. |
Spēlējām Kopenhāgenas Nacionālā teātra Jaunajās telpās. Ļoti skaists, askētisks un plašs teātris, kuru ziemās apsilda ar jūras ūdeni. Visas sešas izrādes bija izpārdotas. Ja viss notiks tā, kā ir sācies, šis brauciens mūs aizvedīs vēl daudz tālāk un mēs patiešām kļūsim par nomadiem.
Sen nebija bijusi tā ilgstošās atrašanās ceļā sajūta, kuru raksturo būšana tagadnē, kad visas pagātnes un nākotnes domas, prāta ņemšanos, kalkulācijas, nevajadzīgās emocijas izdzēš koncentrēšanās uz darbiem, kas notiek tieši tagad. Un ikvakara nogurumu nepārtrauc neizdarīto lietu bezmiegs. Jo viss ir izdarīts. Viss, ko varēja un vajadzēja. Bet, ja kaut ko nevarēja, tātad īsti arī nevajadzēja. |
| Sāra Keina | 3. Apr 2011 @ 12:12 |
|---|
Šovakar 19.00 Ģertrūdes ielas teātrī "Sāra Keina". Iesaku.
Te bildes un mazliet vairāk informācija par izrādi.
http://ikdiena.nomadi.lv/2011/01/sara-keina/ |
tātad. ko es varu pastāstīt pēc 3/4 pudeles vīna, kuru atnesa 9 mēnešus neredzēti draugi (piemiedzu ar aci pārējiem varbūt vēl ilgāk neredzētajiem).
no maskavas atbraucām (bildes var redzēt draugos. paldies kaplacim un pārējiem mūsējiem Liepājā. bija rozes, skumjas un brīvība)
pavadījām pirmo (tas bija tieši šis) vīkendu bez strādāšanas (es) kopš neatminamiem laikiem
divas reizes piezvanīju meitai, kas ar draugiem rīko stopošanas sacīkstes no Ūtrehtas uz Horvātiju (kad zvanīju pēdējo reizi, viņa bija Austrijā). kad mēs ar teju stopojām uz Kārdifu bija pilnīgi citi laiki un johaidī...mēs bijām pieaugušas, bet ... nu labi...L., tas ir lieliski, ka dari to, ko vēlies darīt.
nopirku lidbiļetes sev un kukurznītim jeb sīkbērnam Marei uz Amsterdamu, kur sākas mūsu Eiropas tūre ar Vasaras salu (pērējie ar dekorācijām pievienojas tur) :) (sveiciens sēnēm un pārējiem. doora, ielidojam 14.05 varbūt jūs tur esat?)
montēju filmu. pirmizrāde septembrī. atnāksiet? |
No rīta saraudājos klausoties Keidža 4.33.
Nenormāls mīļums un ticība labajam. Tajā, kā klausītāji kolektīvi klepoja pauzē starp pirmo un otro daļu. |
|
velns parāvis. jau divas dienas iekšēja zemestrīce. jautājums ir par to, vai cīnīties pret netaisnību (tas nozīmē smērēt rokas, iesaistoties pretīgi zemiskās spēlēs no kurām vemt gribas) vai arī stāvēt tam pāri. zaudējusi es jūtos jau tāpat, jo nespēju pretoties dusmām, kas aug ar katru mirkli. |
|
Galdam blakus birst ziemsvētku eglīte. Ļoti jauka skaņa starp citu. Dažas skujas atsitas pret grīdu. Dažas klusē uz paklāja. Eglīte malacis. Turās braši vēl riktīgi zaļa. |
| vēlējums un jautājums | 3. Jan 2011 @ 11:54 |
|---|
Tad nu gudrības pilnu Tev šo gadu!
Un cerot uz brīnumiem un labiem ļaudīm apvaicāšos...varbūt zini kādu, kurš būtu ar mieru uz nedēļu no 10.01 - 17.01 Latvijas kino (kas nevaid miris) labā aizdot
a) pusotrvietīgu smuku gultu :) (vēlams Rīgā)
b) radiotehnikas (vai kādu citu) mūzikas centru ar kasešu magnetafonu :) ? |
nācu mājās no ģertrūdes ielas teātra un biju laimīga. par visu, kas ar mani noticis, un kā liecinieki jūs esat bijuši. jo savādāk, es taču nenāktu mājās no sava teātra, pēc labas izrādes, pēc savas izrādes, zinot, ka ir nenormāli daudz darba vismaz līdz vasarai un vasarā un rudenī. darba, kuru gribas darīt. par spīti tam, ka reizēm bail. un reizēm nav naudas. un reizēm liekas, ka nafig nevienam tas nav vajadzīgs. maijā mēs braucam eiropas tūrē un janvārī es strādāšu teātrī, kura šaurajos gaiteņos spēlēju sunīšus un paslēpes bērnībā, gaidot, kad tētis nāks no mēģa. to, ka dzīve ir ceļojums no sevis pie sevis, teikt nav vērts. to, ka dzīve ir skaista, gan. bet to jau jūs tāpat zināt.
bučas visiem. :) |
| vecums | 23. Okt 2010 @ 23:48 |
|---|
tātad kritu grēkā un skukas iespaidā pārlasu mūžvecus cibas ierakstus. viss bezgala skaisti, pārsteigums aiz pārsteiguma, smiekli un asaras, oh, ah un te pēkšņi šāds lūk teksts rakstīts 2005. gada 9. februārī
"Tas vīrietis patiešām ir glīts. Un asprātīgs. Un (tikai nesmejieties) arī bagāts.
Pusdienas ar viņu pagāja smieklos un viegli raitā sarunā par interesantām lietām. Šķiroties viņš teica: "Nu Tu jau zini, kad Tev apniks esošās attiecības, nemeklē nevienu citu. Aizmirsti visus telefona numurus un zvani man. Gaidīšu."
Hihi. Neuztraucieties, tas tikai vēl viens darba piedāvājums."
Bāc!
Es tak labprāt viņam šobrīd piezvanītu, tikai neatceros, kurš no visiem glītajiem un asprātīgajiem bagātniekiem tas bija. Lūk, kādu caurumu manā atmiņā izgrauzis laika zobs. |
| Informācijai | 23. Okt 2010 @ 21:38 |
|---|
Ha. Tie franču cirkači tomēr ies gulēt nevis nāks pie mums ar lemuru uz r.māju dzert vīnu. Patiesības vārdā jāsaka gan, ka vīna nemaz nav. Nu labi. Ir. Bet pavisam mazliet (ja nu blakus istabā kādu interesē, laipni lūgtum). Pudelē ar riteni. Un skrūvējamu korķi. Viņiem tādu nemaz rādīt nevarētu. Un ko ta es šiem teiktu, ja nu viņi tomēr atnāktu? Ak, cik skaisti?! Mersiboku?
Vārdu sakot tiem, kas Rīgā un Valmierā, - nepalaidiet garām savu iespēju redzēt 4 vīriešus, kas bur ar klusumu. (http://theatre.lv/index.php?parent=939) Linkus vairs neatceros kā jāliek.
Manas dienas savā istabā tek caur pirkstiem. Šodien skaļi smējos darāmo darbu skatot. Kaut nu tā sajūta nepazustu līdz maijam, kad visam vajadzētu būt gatavam.
Ā. Kaut kur tepat izlasīju, kā Annuška uzvelk sarkanu kleitu, un nopūtos. Es tik sen neesmu vilkusi sarkanu kleitu. Ne jau tas, ka sarkanu. Un arī ne kleitu. Vienkārši dienas tādas, kurās kleitas un krelles, rāvējslēdzēji līdz dibenam un uzsprausti mati lasa atmiņu klades. Bet viss, protams, mainās, tāpēc bēdājos tikai skata pēc.
Un vēl...urrā urrā..."Vasaras salu" aicina uz festivālu Nīderlandē! |
|
Ventspils. Būšu te tikai nedēļu, bet plāni tā...uz pusgadu. Visus brīdināju, ka no istabas ārā neiešu, lai paspētu vismaz daļu no tā, kas jāizdara. Un...ko es izdaru pirmajās piecās minūtēs pēc datora ieslēgšanas? Atveru cibu. |
| brīvdiena pirmā kaut kur aiz Bolderājas | 13. Sep 2010 @ 21:17 |
|---|
Pa ceļam uz jūru salasījām alksnenes, bērzlapes, podiņus, vilnīšus. Ņēmām arī cūcenes. Tad uzgājām makaviku kalniņu. Gājām tam apkārt trīs reizes, visu laiku atrodot jaunas sēnes. Bet tākā mēs tomēr uz jūru gājām, tad ceturto reizi ap kalnu tomēr nolēmām neiet. Paldies pateicām.
Jūrā bija saule. Un vārnas. Mare skrēja pie lielās māsas un nebija apturama. Nācās ilgi pierunāt, ka tagad jau neviens vairs nepeldas. Ha ha. Pagulējām biki saulītē un tad es atcerējos, ka mums nav bijusi pēdējā vasaras pelde. Ģērbāmies pliki un skrējām jūrā. Ūdens bija silts. Pie krasta vēl pagulēju un papļaņčkājos. Visa tā rezultātā arī Mare tika jūrā. Ar cepuri galvā, bet pliku dibenu. Redzēs, kas nu būs. Iesnas vai nekas.
Laba tāda brīvdiena, kad sirds beidzot mierā un kārtējie lielie darbi aiz muguras. Bet tie, kas priekšā, liekas gana jautri.
Prieks, ka Pelēkā asfalta stāsti nedēļas garumā pieklājīgi samulsināja mūsu ielas ļaudis. Pēdējā vakarā nāca teikt paldies un to, ka žēl, ka beidzas un prasīja, kad būs turpinājums un, ka vismaz nākamgad vajag atkal. Uz trotuāra joprojām krītiņu pēdas un acu priekšā vīriņš ar čipšu paku, kas iet pa visu ielu atmuguriski, lasot, kas uz tās sarakstīts.
Īsi pirms sākām, domāju, ka nafig nevienam tas nebūs vajadzīgs. Nopērsimies tikai nejēgā un pārgurumā. Bet bija labi.
Paldies tiem, kas piedalījās. Un bija tādi kā makaviku kalniņi...tikai sēņu vietā stāsti. Cik reizes nāc, tik jauns stāsts kabatā. :)
Ai. Neko vairāk arī nevar uzrakstīt. Smaidīgi. Un....redzējāt kāds neredzamo teātri? |
|
Par mani spēcīgāks ir pretvējš Daugavā divdesmit kilometrus pirms Daugavpils. Plaukstas tulznās. Mazliet sāpīga laimes sajūta. |
| no lepošanās sērijas | 20. Jun 2010 @ 18:02 |
|---|
|
paldies visiem, kas atbalstīja! :) Toms tika pie otrās vietas Eiropā! ( http://www.youngcreativechevrolet.eu/works/winners/european :)) |
|
šobrīd ir palicis tikai 1 neizdarīts darbs, kas sastāv no 6 vienībām. es tūlīt saņemšos un pēc stundām 5 pienāks brīdis, kad varēšu spēlēties ar bērnu. beidzot. marei vakar palika 11 mēneši. subjektīvā laika izteiksmē tos var izteikt gan 3 dienu, gan 3 gadu garumā. |
šodien vedu vecmammu uz viņas pēdējās draudzenes bērēm. Elziņai pēc mēneša būtu palikuši 95. blakus gultai, kur viņa pavisam mierīgi pirms nedēļas nomira, atgūlusies uz mirklīti pirms pusdienām, stāvēja remarka melnais obelisks vācu valodā, atvērts poruka kopoto rakstu sējums un pēdējais teātra vēstnesis.
pēc tam, kad no mājām tika iznests zārks, pirmais aiz tā sāka iet Tobis - Elziņas gandrīz baltais vilku suns. pagājās pa mājas ceļu un apstājās tur, kur parasti viņam saka "Tobi, mājās!". apsēdās un skatījās, kā Elziņu aiznes. Tad klusējot piemiedza aci vistām, kas pa šķirbu sētā bija izlīdušas palūkot, ko tie cilvēki te sanākuši. vistas saprata un ātri pazuda no Tobja un mūsu acīm.
bet uz zārka Elza bija lūgusi uzklāt savas mammas Jūles pūra segu. Tā bija zilimelna. Kā jau zvejnieka līgavai - jūra un visas tās nelaimes.
skatījos uz gandrīz pusotra gadsimta veco segu, gaiņāju odus un domāju par to, ka man vēl ir laimējies satikt TĀ laika TOS cilvēkus. par kuriem tagad tikai pasakās stāsta. |
| es arī | 8. Jun 2010 @ 23:46 |
|---|
Vai es jums jau teicu, ka ļoti lepojos ar savu dēlu (un meitu, kā jau arī varēja lasīt dienasgramatas cibā)? bet tātad par dēlu... Maija beigās noslēdzās Chevrolet Europe organizētā konkursa Young? Creative? Chevrolet! 2010 Baltijas atlase. Toms Burāns no J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas kļuva par dubultuzvarētāju. Viņa darbi tika atzīti par labākajiem gan vizuālās mākslas, gan video kategorijās. No 4. līdz 17.jūnijam mājas lapā www.youngcreativechevrolet.com notiek atklātā balsošana, kurā ikvienam ir iespējams balsot par sev tīkamāko Eiropas konkursa finālista darbu. Ir iespējams balsot arī par Baltijas konkursa uzvarētāja Toma Burāna darbiem."
p.s. lai nobalsotu, ir jāatver šī lapa: http://www.youngcreativechevrolet.eu/works/view/165, augšā pa labi jāieraksta savs epasts un jāatzīmē piecas zvaigznītes, jānospiež "submit your vote", tad jāatver epasts, kur ir confirm links, bet tas darbojas tikai tad, ja nokopē visu garo linku un ieliek browserī un nospiež enter.
nu ja. :) |
|
es nezinu kāds šodien datums. par dienu arī šaubos. |
paskatījos cibas arhīvā un sabijos riktīgi. izrādās, ka es te esmu jau 7 gadus. joprojām sirds biki dauzās. mīlīši, mēs kļūstam seni :)))
bet tā...pirmais rīts desmit mēnešu laikā, kad pamostos viena. tāds klusums. blagodatj. vakar aizsūtīju Mari uz liepāju pie Mārtiņa, liku eksāmenu, atlasīju arhīva materiālus filmai, piemērīju 70-to gadu kleitas un sapratu, ka man patīk izskatīties pēc mammas tajā laikā, kad man bija gadiņš.
šodien filmēšana, tad braukšu pie M&M. pavadīsim pēdējos festivāla dalībniekus. tad trīs dienas strādāsim, tad brauksim uz rīgu, tad montāža, eksāmeni, montāža, eksāmeni, proves, lokāciju meklēšana, kadrējumi, eksāmeni un...varbūt pēc trīs nedēļām iestāsies miers. pirmo reizi gada laikā. gaidu. |
jūs varat smieties, bet situācija ir tāda, ka nav laika aprecēties (nav laika arī diviem p ;P)
ps
tas, ka es te tagad rakstu, ir tikai kārtējais apliecinājums uzkārienam |
| atgādinājums laipotājiem:) | 19. Mar 2010 @ 15:14 |
|---|
Šodien, rīt un parīt cauri peļķēm var laipot uz "Vasaras salu"...
par laikiem un citām lietām - www.nomadi.lv |
Mūsu mājai ir 5 stāvi. Mēs dzīvojam ceturtajā. Lāstekas aiz loga nu jau izaugušas līdz mūsu palodzēm. Zīlītes ēd tikai semačkas un profesionālajai papagaiļu barībai spļauj virsū. Mare turās man pie pupa un visus citus ēdienus pārsvarā arī
spļauj ārā. Es naktīs atkal neguļu, jo netieku ar visu galā. Bērnelis, mācības, filma, izrāde un festivāla organizēšana ir par daudz. Turklāt, ja kāds vēl par to maksātu.
Nav skaidrs, kā dabūt bērnus uz mūsu izrādi, kura, kā saka kritiķi un vecāki, ir patiešām laba. Viena mamma rakstīja, ka īstā teātrī būtu īsts grāvējs. Es jau saprotu, ka cilvēkiem bail no nepazīstamām vietām un tāpēc īsts leļļu teātra murgs labāks par neatkarīga teātra labu darbu, tomēr, tomēr...Jā, zinu, ka jāpiestrādā pie reklāmas. Un varbūt par ātru skumt. Pārdošanas gēns gan manī nav ieprogrammēts.
Ļoti gribas ticēt, ka ir iespējams dzīvot no tā, ko patiešām patīk darīt, bet varbūt es joprojām esmu pārāk naiva savā vecumā.
Murse, kad nāksiet - šodien vai rīt? :)
Man patīk sniegs, tikai ar bērnu ratiņiem pa Rīgu paiet nav iespējams. Lai tiktu pāri ielām, mazā jāvelk vilkšus un atsperoties. To brišanas, laipošanas un netīrības sajūtu atceros no bērnības vēl padomju laikos. Varbūt tas viss, lai es labāk saprastu savu mammu? |
|
pirmizrādes nervu drudzis. sapņi sanesa virspusē pagātnes drazas. |
| eh..nu...es atkal par teātri :)) | 29. Jan 2010 @ 21:01 |
|---|
Mums jauna izrāde. Bērniem un pieaugušajiem. Par vasaru. Sākumā daudz lasījām Tūves Jansones "Vasaras grāmatu" un tad sākām spēlēties, staigāt gar jūru, vākt dažādas lietas un būvēt paši savu salu. :)
Ja gribas uz brīdi aizbēgt no ziemas, gaidīsim! :)
3. februārī “Ģertrūdes ielas teātrī” Ģertrūdes ielā 101 A plkst. 19.00 pirmizrāde.
Biļetes nopērkamas www.bezrindas.lv, galerijā “Istaba” un pirms izrādes. Biļešu cena bērniem, studentiem, pensionāriem - 3 Ls, pieaugušajiem – 5 Ls. Ģimenes biļete diviem pieaugušajie un vienam vai diviem bērniem – 12 Ls.
Izrādes februārī -
4.02 , 5.02, plkst. 19:00, 6.02 plkst. 13:00 un 15:00, 7.02 plkst. 15:00, 8.02, 22.02, 23.02 plkst. 19.00.
 |
| klasika | 29. Dec 2009 @ 09:23 |
|---|
|
Naktī redzēju Nāvīti klasisko. Bija maziņa, ar lakatu uz acīm un tas asais priekšmets viņas rokās patiešām bija izkapts. Viņa teica, ka atnākusi man pakaļ, es klasiskā veidā pretojos, sakot, ka man vēl mazais bērniņš jāuzaudzina, ka vecāmāte jau nevarēs. Bet viņa man saka: "Skaidrs, ka vecāmāte nevarēs, es pēc viņas nākšu rīt." |
| Liepājā nākamnedēļ | 21. Maijs 2009 @ 09:44 |
|---|
kauja pie mīlestības, kauja pie naida, kauja pie cilvēcības un kauja pie vienaldzības
un, protams, tas ir ielūgums nevis lielīšanās :)))
vēl tikai jāpiebilst, ka izrāde notiks pavisam reālā skolā, pavisam reālā klasē, skolotāju istabā, tualetē, garderobē, sporta ģērbtuvē un pagalmā...:) |
| Visiem, kuriem mājās mazie cilvēki! | 17. Okt 2008 @ 12:44 |
|---|
25. un 26. oktobrī radošā apvienība “Nomadi” aicina bērnus un pieaugušos uz neparastu objektu izrādi “Mazais cilvēks” pēc Ē. Kestnera stāsta motīviem par pasaulē īsāko cilvēkbērnu ar pašu lielāko sapni!
Izrāde īpaši veidota leļļu un objektu teātra festivālam «Homo Alibi 2008” un tās pirmizrāde notika šī gada augustā. Izrādes producenti - radošā apvienība “Nomadi” un Latvijas Jaunā teātra institūts. Tā tapusi ar VKKF atbalstu.
Kad izrādes galvenais varonis Maksītis piedzima, ārstiem uz viņu vajadzēja skatīties caur palielināmo stiklu, bet vēlāk vecāki viņam ierīkoja gultu sērkociņu kastītē. Tomēr par spīti sīkajam augumam, viņš vēlas kļūt par izcilu cirka mākslinieku un … normālu zēnu. Vai šie sapņi ir savienojami? Savs viedoklis par Maksīša nākotni ir gan ceļojošā Stilkes cirka burvju māksliniekam Jokusam fon Pokusam, gan daiļajai akrobātei Rozei Marcipānei, klaunam Džordžam Krūmam un citiem māksliniekiem.
Sanāciet, sanāciet, lieli un mazi!
Tie, kam brīnumi liekas labi!
Stilkes cirks jums rādīs tos droši,
Pēc mums pat sapņi vairs neliksies koši!
Te dāma kā marcipāns lidos gaisā,
Te burvju mākslinieks bāzīs jūs maisā,
Te klauni ar sarkaniem deguniem smies
Un zirgi jautrāko polku dies!
Sanāciet, sanāciet, lieli un mazi,
Brāļi un māsas un pārējie radi!
Izrādes autori – Mārtiņš Eihe (Valmieras Drāmas teātris) un Krista Burāne,
Izrādē piedalās – Ģirts Šolis (Umka.lv), Baiba Geķe (Latvijas Ļeļļu teātris), Kārlis Krūmiņš.
Māksliniece Kristīne Vītola.
Fotogalerija no pirmizrādes http://www.theatre.lv/new/index.php?parent=507
Izrāde bērniem no sešu gadu vecuma un viņu vecākiem! Izrādes ilgums - 1h 15 min.
Izrādes notiks sestdien 25. oktobrī plkst. 13.00 un svētdien 26. oktobrī plkst. 15.00 Rīgā, Dirty Deal Teatro telpās, Spīķeros, Maskavas iela 12 k2.parasti skan klusums, bet tagad: tamtamtarataratamtam |
austeres, vīns un pelde miglas piena pielietā vidusjūrā svētās marijas ciemā 35 km no arlas un 70 km no avinjonas. basām kājām pēc saldējuma.
(paldies par apsveikumiem. :)) |
| svētdienas novakare | 13. Jul 2008 @ 16:44 |
|---|
| Rīgas Raganas | 25. Apr 2008 @ 15:38 |
|---|
NU labi..iebīdīšu tomēr arī te...tādu nelielu atgādinājumu par
RĪGAS RAGANĀM
Nāciet un skatieties, kā viņas dzīvojas Mencendorfa namā! ( Pēc neoficiālām ziņām raganas tur būs ar visām slotām un kaķi vēl līdz 11. 05. Muzejs atvērts Trešdien - Svētdien no plkst. 10:00 - 17:00 )
Kas tas viss ir?
Literāra foto izstāde par piecām Rīgas sētniecēm un to, ko viņas dara no rītiem, kamēr pilsēta guļ.
Par literāro daļu šoreiz parūpējies Rainis. Ar tekstiem no lugas "Rīgas Ragana". Par Lāčplēša un Spīdolas meitu Dedzi, kas glābj Rīgu no iebrucējiem.
Foto daļa mana...ar lielām un mazām bildēm, krāsainām un melnbaltām. Par spēku, sievišķību, pilsētu un brīnumiem.
Kā tas viss izskatās kopā, mazliet var redzēt šeit http://www.draugiem.lv/friend/?595839&aid=13767966&apg=1, bet labāk tomēr nāciet ciemos!
:)
Krista |
| piedodiet, ja nu kas | 8. Feb 2007 @ 16:57 |
|---|
|
hei, ja nu es neesmu visiem pateikusi...tad šodien nekas nenotiek..būs pēc divām nedēļām |
:)
oho...šito zibeni un pērkonu!!! rīt mierīgi varēs sēdēt peļķēs. |
kārtojot darbnīcu rītdienas lielajam pieņemšanas - nodošanas aktam zem gultas atradu Baffera kanceljas maisiņu ar trīs smalkām aploksnēm un vēl smaklāku rakstāmo papīru, kas noteikti nebija manējais. divus mēnešus biju gulējusi virs neuzrakstītajām vēstulēm un neko nenojautusi, lai gan grīdu tomēr šad tad biju mazgājusi. jocīgi arī tas, ka plauktā pie Parīzes telefongrāmatām atradu Parīzes ceļvedi, kuru divu mēnešu laikā nebiju saņēmusies nopirkt, un vēl Velbeka "Rasšireņije prostarnstvo borjbi", kas būtu ļoti noderējusi brīdī, kad visu jau biju izlasījusi. pašā apakšā atradās lielformāta franču valodas mācību grāmatu krievvalodīgajiem ar piezīmēm lapu malās. lieki piebilst, ka visas šīs lietas man visu laiku atradās acu priekšā, bet es viņas neredzēju, jo biju pieņēmusi, ka starp telefongrāmatām nekas interesants nevar būt. savukārt, kambarīti ar visādām vecām kastēm biju izlūkojusi pamatīgi un neko interesantu neatradu. lūk, arī stāsts ar morāli. :)))
bet ziemsvētki bija ziemassvētki. parīzes dievmātes katedrālē mesas laikā, kad jēzus dzimšanas dienas bučas šmaukstēja pa labi un kreisi, kad man spieda roku meitene pa kreisi un meitene pa labi, kundzīte aiz muguras un izskatīgs kungs, kas stāvēja priekšā, kad cilvēki apskāvās un priecīgi viens otru sveica - manī ienāca ļoti liels prieks - spēcīgs, gaišs un viegls. un es padomāju - lūk, arī brīnums.
un tad ar šo prieku visu vakaru es un bērni dedzinājām sveces un saiņojām vaļā dāvanas, kas ar zelta spraudītēm bija piekārtas pie sienas un divas no tām bija man...vienā mazā kastītē bija nozīmīte ar vārdiem "supermamma", bet otrā skaists blociņš ar novēlējumu "tavām visšizofrēniskākajām idejām (labā nozīmē).
šodien vēlreiz satikos ar veco vīru. viņš saskuma. es arī. |
apsegšu molbertu ar indiešu paladziņu, kuram brīnumputni, būs ziemsvētku egle. ziemsvētku pasaku par mazo sērkociņu pārdevēju tikko izstāstīja Tiger Lillies. eh. vecie romantiķi sarkanās zamša fraciņās iebāza pliko meiteni ledusskapī, bet pirms tam laistījās ar viskiju. nu, bet es vienalga noriju asariņu. pēc tam parīzes mērijas slidotavā izjutu rasu naidu pret baru ar arābiem, kuri ielīda bez rindas pēc slidām, kad es jau vienās zeķēs stāvēju uz slapjā paklājiņa, un tad viņi grūstījās uz ledus, es zaudēju labo prātu un padomāju - stulbeņi no austrumiem.
bet tā. miers virs zemes un virs galvas mūžīgs piena ceļš. :) |
Aļo, Aļo? Eto ja, Vaļentin. Slušaj. Ja vsju noč dumal. Ja že ņe mog tjebe včera eto vsjo normaļno obesņitj. Ja tak zļisla na sebja. A potom eto slučilasj. Ja otrkril etu tainu! Poņimaješ? Ja otkril tainu mira! Pered etjim eto vsjo bila toļko teorija, a tjeperj mir mnje sam otkrilsja i ja vsjo poņal! Etoi nočju! Vot! Vsjo stalo tak jasno, čto ja mogu eto kak lozung napisatj i na uļicu etim idtji, čtobi vse uvideļi! Po etomo mņe nado bilo tebe pozvoņitj. No bez taini mira estj ešķo I tvoja taina. Eto vsjo čto ja mogu tjebe tjeperj skazatj. Nu vsjo. Obņimaju. Do zavtra.
tā uz mani no melnās telefonklausules runāja ļoti priecīga 85 gadus veca balss, kura parīzē pēc izraidīšanas no psrs dzīvo kopš 1981. gada. bet pirms tam šī balss studēja ļeņigradā jūras akadēmijā, fizikas - matemātikas fakultātē, filozofijas fakultātē, teātra institūtā, valodas un piederēja vienam no 60 - 70 gadu andergraunda fotogrāfiem, kurš atklājis savu metafizisko fotogrāfiju radīšanas metodi.
šķiet, ka ir vērts nodzīvot līdz rītam.:) |
| Vakars Parīzē | 11. Dec 2006 @ 21:04 |
|---|
apģērbos
attaisīju vīnu
noģērbos
bīdu lietas
rīt būs savādāk :) |
| divi jautājumi | 11. Dec 2006 @ 19:27 |
|---|
1) ko darīt ar to vīna pudeli, kas virtuvē uz ledusskapja - nest pie Utes un Patrika, kurus savu mūžu neesmu redzējusi, bet kuri manā pastkastē bija pamanījušies iebāzt ielūgumu uz Open Studio, kura jau piecas minūtes kā open, vai izdzert pašai? 4 dienas neesmu ārā gājusi, jo bija uznācis strādājamais. bet tagad burtiņi visi savās vietās, bildītes atlasītas, koncepcijas skaidras...varētu arī iedzert. nu jā. problēma tāda, ka korķviļķi pēdējā fotosesijā kaut kur pakāsu. netālu no Luvras. tātad jāizdomā, vai es gribu dzert vīnu, kurā peld korķis, un tas nozīmē, ka pudeli nevar aizstaisīt, un tā ir jāizdzer visa un šovakar, vai arī es gribu lai kāds cits izdzer manu vīnu, bet es tieku pie glāzes ar dzērienu, kurā korķis nepeld. ja es to vīnu izdzeru visu, tad man šonakt varētu nedraudēt bezmiegs, ja es eju dzert ar citiem, tas varētu beigties ar negulēšanu. bet rīt no rīta man jābūt skaidrā. jebkurā gadījumā:) grūti. :)
2) saņēmu vēstuli, kurā man vaicā, vai man bieži sakot, ka esmu skaista. nācās atbildēt, ka nē. un ko pie velniem varētu nozīmēt šāds jautājums.
3) bet patiesībā mani šobrīd reāli interesē tikai viens - dabūt naudu (apmēram 1000 ls), jo ar kkf varētu nepietikt. ir kādas idejas? reālas. par to, kam un kāpēc...mailos. :) |
|
klau, no pastāstiet, kā ar stāstīšanu veicās forced entertainment |
|
ja es būtu mīlējusies katru dienu kopš gada, kad sāku to darīt, man būtu vajadzējis piedzīvot 6205 orgasmus, ja neesmu kļūdījusies reizinot. maigi sakot, jūtos daudz zaudējusi. |
tas ir pilnīgi neticami, kā tas džambists blakus darbnīcā izpildās. mans ātrākais acu midžināšanas ritms ir vismaz 3 x lēnāks par to, kā viņš šobrīd spēlē.
upd. bet nu padomāt šitādos apstākļos arī vairs nevar. vai nu jāuzvelk balta kleita un jāsāk griezties ap savu asi kā tādam sufīdam, vai arī jāiet izmazgāt veļa. |
pirmais zāles apsargs kratīja man ar pirkstu, otrais gribēja iepazīties, bet raustīja valodu, trešais bija briesmīgi neglīts, ar blaugznām, sarkanu ģīmi aiz biezajiem briļļu stikliem un neļāva rokā turēt telefonu, bet es tikai gribēju paskatīties, cik pulkstens. pulkstenis bija 3 stundas pēc brīža, kad es tur iegāju. ārā bija saule, bet iekšā Lee Friedlanders un es upurēju šodienu viņam pie kājām. :) Lai gan, ja runājam par vīriešiem, tad Bresons savā 1935. gadā man patika labāk.
šis ir otrais nejaušais skats, ko mēneša laikā ir gribējies notvert. pārējie kā krāsaini stikliņi, kā sekretjiki norakti atmiņā.
 |
| speciāli virginia_rabbit izvilkums no tikko atnākušas vēstules...lūk, kuri pasteidzās... | 5. Dec 2006 @ 17:50 |
|---|
|
viikendaa rigaa bus britu performacu grupas forced entertainment pasakumums, kura vinji 6 stundas stastiis pasakas. vareesot arii est un guleet un klausiities vienlaiciigi. |
|
šodien es esmu stulba, netalantīga muļķe, kura vispār nekam neder un neko nevar izdarīt. |
|
Parīzes metro ( ... tālāk ... ) |
Tad jūs visi tagad tais prozas brokastīs, ja?
eh...
un vēl pilnīgi neticami, ka gads ir pagājis, un , ka ir noticis tas viss, kas ir noticis. vo
mīļā Tēja, nafig tu to postu izdzēsi? |
mīļo ziemsvētku vecīt, es gribētu zināt, kur ir tas vīrietis, ar kuru kopā varētu iet izlūkos visu garo dzīvi un nomirt vienā dienā, dejojot mīnu laukā.
un vēl lūdzu tādu pričindāli, nezinu sirēnu vai ko citu, kas sāktu bļaut nelabā balsī, tikko tuvumā parādās kāds melis,dievinātājs vai gļēvulis. ja tā lietiņa vēl arī sistu viņiem ar elektrību tā, ka doma man tuvoties acumirklīgi pazustu, es būtu ļoti pateicīga. |
laimīgam vakaram pietiek ar trīs lietām - Bresona 346 fotogrāfijām viņa Scrap book, mazo miss saulstariņu kādā smieklīgā parīzes kinoteātrī kopā ar 8 citiem skatītājiem un miglu, kas maziem, aukstiem pilieniem ieskauj šonakt pilsētu.
mājās nākot apstājos uz pont louis philippe un vēroju ballīti patiltē. nu tāds andrejsalas tusiņš. jocīgi, ka vienīgais, kas mani pamanīja, bija brūns, vecs un ļoti skaists suns. viņš gulēja no sākuma pret mani ar muguru, bet tad kaut kā sajuta, piecēlās, pagriezās un bez vilcināšanās ieskatījās acīs. un tā mēs tur stāvejām - es uz tilta, viņš sēnas krastā, nenovēršot viens no otra acis. un jūs tikai nesmejieties, bet man patiešām likās,ka reiz mēs viens otru bijām pazinuši. jo ... nu .... es nezinu, kāpēc viņam vajadzēja tā skatīties, un kāpēc to vajadzēja man.
tikko kā es mazliet sakustējos, lai iet prom, viņš satrūkās, saspringa, izstiepa muguru, ķepas un bija gatavs iet līdzi. tikai tā upe. viņš panāca uz manu pusi līdz pēdējam krasta centimetram un tad saguma un palika skatoties, kā es aizeju. un man bija bail atskatīties, jo tās viņa acis. aaaaaaa...es laikam biki jūku prātā. |
nopirku šodien mango. ēdu virtuvē, kājās stāvot. līdz elkoņiem noķēpājos ar sulu, domājot par mazo lietu dievu, paradīzes konserviem un kompotiem un kāda izvarota, sapuvuša maiguma, kas pārvērties ļaunumā, dienasgrāmatām, kurās katra diena sākas ar ierakstu "es tevi mīlu es tevi mīlu".
tad es domāju par saviem rītiem, kuros mostos, čukstot "es tevi mīlu. es tevi mīlu", lai gan līdzās nav neviena. un vispār nav neviena. kāda gan tam nozīme, ja vien neskaita tos brīžus, kad var just, kā āda nostiepjas no nabas līdz pat venēras pauguram un uz gurniem parādās strijas, kad mans vēders un kakls un pleci un krūtis grib uzsprāgt no tādas mīlestības.
bet pirms tam sēdēju parīzes (eh, šie daži trūkstošie burti, kuri prātā piezīmē ūsas vecajai un jaunajai derībai) arhīva dārzā... skatījos, kā novembris līst un klusi arhivāri klīst, atbraukuši uz gadskārtējo konferenci.pils galerijās bija izkārtas milzīgas bildes ar foliantiem plauktos, kastēm un kārbām, gariem gaiteņiem un noslēpumainām gaismām. pilsēta aiz vārtiem klusi murrāja, ziedēja tējas roze un man galvā bija cepure ar bunbuli.
(reizēm liekas, ka es esmu bumba ar laika degli, bet reizēm - tikai papīra turziņa samirkusi) |
| kamī. pirmais cilvēks | 29. Nov 2006 @ 01:11 |
|---|
|
viņš mīlēja māti un savu bērnu - visu, ko nevarēja izvēlēties. un beigās viņš, kas visu bija apšaubījis, nekad netika mīlējis neko citu kā nepieciešamību. cilvēkus un likteni, kas viņam bija uzspiesti, pasauli tādu, kādu redzēja, visu, no kā dzīvē nevarēja izvairīties, - slimību, aicinājumu, slavu vai nabadzību, beidzot, savu zvaigzni. pārējo, to, ko bija spiests izvēlēties, viņš pūlējās mīlēt, bet tas nav tas pats. protams, viņš pazina apbrīnu, kaislību un pat maiguma brīžus. bet ikviens mirklis viņu iesvieda citos mirkļos, ik būtne - pie citām būtnēm, viņš neko nebija mīlējis tā, lai pabeigtu to, ko izvēlējies, varbūt tikai to, ko pamazām viņam uzspieda apstākļi, kas turpinājās drīzāk apstākļu un gribas balstīts un beidzot kļuva par nepieciešamību. ... īsta mīlestība nav nedz izvēle nedz brīvība. sirds - it īpaši sirds - nav brīva. tā ir neizbēgamība un neizbēgamības atzīšana....tagad viņam atlika vienīgi mīlēt savu paša nāvi. |
|
|