šodien vedu vecmammu uz viņas pēdējās draudzenes bērēm. Elziņai pēc mēneša būtu palikuši 95. blakus gultai, kur viņa pavisam mierīgi pirms nedēļas nomira, atgūlusies uz mirklīti pirms pusdienām, stāvēja remarka melnais obelisks vācu valodā, atvērts poruka kopoto rakstu sējums un pēdējais teātra vēstnesis.
pēc tam, kad no mājām tika iznests zārks, pirmais aiz tā sāka iet Tobis - Elziņas gandrīz baltais vilku suns. pagājās pa mājas ceļu un apstājās tur, kur parasti viņam saka "Tobi, mājās!". apsēdās un skatījās, kā Elziņu aiznes. Tad klusējot piemiedza aci vistām, kas pa šķirbu sētā bija izlīdušas palūkot, ko tie cilvēki te sanākuši. vistas saprata un ātri pazuda no Tobja un mūsu acīm.
bet uz zārka Elza bija lūgusi uzklāt savas mammas Jūles pūra segu. Tā bija zilimelna. Kā jau zvejnieka līgavai - jūra un visas tās nelaimes.
skatījos uz gandrīz pusotra gadsimta veco segu, gaiņāju odus un domāju par to, ka man vēl ir laimējies satikt TĀ laika TOS cilvēkus. par kuriem tagad tikai pasakās stāsta. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
