|
dzeru alu pustukšā dzīvoklī. skatos uz egli un tumši zaļo sienu. :) te tik daudz kas ir bijis - mīlestības, šķiršanās, asaras, smiekli. BĒRNS PIEDZIMIS. tepat. uz šīs grīdas. smaidu. jā. būs labi. arī tur. istabās ar baltajām sienām. virtuve kā vienmēr būs psiha. |
Visa māja kastēs, pusizjauktās mēbelēs, neiesaiņotu lietu kaudzēs un čupās. Tam visam pa vidu četrmetrīga egle ar baltajiem būvgružu maisiem zem tās, kur grāmatas un putekļi. Šķaudu. Atrodu visādas vecas pierakstu klades un plānotājus desmitgadīgus. Žēl mest ārā, jo tur var izlasīt brīnumu lietas.
Rīt pirmā pārcelšanās kārta . Pēc nedēļas otrā. Un no 15.01. vairs nemeklējiet manus logus Rīgā.
Bet pats jocīgākais, ko pēkšņi sapratu, ka tieši logi ir tie, kurus gribētos paņemt līdzi. Jo tos tētis laboja un restaurēja un ... tie ir vienīgā lieta, ko viņš tieši man ir taisījis. |
|
2. janvārī mani vienmēr pārsteidz sajūta, ka viss turpinās tieši tāpat kā bijis. Tajā nozīmē, ka nav atnācis nekāds "jaunais" gads, bet ir tas pats vecais tikai ar citu kārtas skaitli. |
|
Lai jums jūra, piens un mīlestība! |
Mare šodien no rīta paskatījās uz mani un teica - "Domāju, ka mums vajadzētu samainīties galvām, tad tev būtu maza, bet man liela."
Vakar ar savu lielo galvu sapratu, ka man patiešām patiešām nepatīk cirks parastais.
Pirmkārt, troksnis.
Otrkārt, tie ziloņi, kuru kaku kalni rotā Laras dārzu, arēnā izskatījās pēc plikiem veciem cilvēkiem. It sevišķi, kad viņiem bija jāsēž uz podestiem, paceļot priekšējās kājas. Tad no muguras viņu figūras ar noļukušajiem sāniem, krunkaino ādu, uzkumpušajām mugurām līdzinājās vecām sievām un vīriem slimnīcu gultās.
Treškārt, es nesaprotu, kāpēc ir jāaplaudē un jākliedz brīžos, kad ar sišanas palīdzību lauva tiek piespiests apmest kūleni. u.t.t. u.t.jpr. |
Šorīt atklāju, ka manu dienu skaņu celiņā trūkst divas taktis divu dienu garumā. Rezultātā atradu stresu un dusmas.
Vakardienas dzejmūzikas pasākums bija lielisks, cik nu paspēju redzēt!
Paldies visiem! |
|
TĀ. Izrādās, ka vakar ir bijis Cibas pasākums. :) Kurā es biju un nezināju, ka tas ir Cibas pasākums. Pabrīnījos par iespējami pazīstamo seju daudzumu un pakautrējos pasveicināt, jo ja nu kļūdos. JIM filma bija laba. |
Vakar iebraucot Helsinkos, biju riktīgi pārsteigta. Manā atmiņā šī pilsēta bija palikusi neglīta un drūma. Izrādās, ka ir mazliet savadāk. Tā ir drūma un sasodīti skaista. Vai varbūt pat ne skaista, bet .... es pat nezinu. Mīļa?
Šovakar sēdējām un ēdām turku ieskrietuvē ar milzīgu vakarēdiena reprodukciju vēl milzīgākā "zelta" rāmī pie sienas. Bet zem tās pieci viegli iereibuši krievi sprieda par sievietēm. Ne jau tā sīki, bet "filozofiski". Nekad nebiju redzējusi večus tā runājam par "lietu"....es pat nezinu. Mīļi? |
| Tāda bilde plkst. 11:05 uz Brīvības un Elizabetes stūra | 12. Okt 2012 @ 11:18 |
|---|
Rudens saule bliež slapjajā asfaltā tā, ka cilvēkiem acis šauras, šauras - redzēt var tikai gaismu. Pareizticīgo katedrāle to apskaņo
ar gavilējošām zvanu skaņām un,lai bilde būtu vēl banālāka - kā melns siluets dievs aizbrauc ratiņkrēslā.
Debesis zilas. |
septiņos no rīta gāju meklēt jūru. apmaldījos ostā. neatradu. tikai gar ceļamkrāniem un ogļu kaudzēm, netīriem kuģu sāniem, tāliem jahtu mastiem pa spraugu redzēju kaut ko pelēcīgu mirdzam. mazu tādu pleķi, jūras deķa ielāpu.
viesnīcas istabā par kuru jau samaksāts, aiz atvērtā loga saules apspīdēta balta siena ar dakstiņu jumtu. otrā pusē klaigā iedomātas kaijas.
apguļos, skatos griestos.
seja atkūst.
man vēl ir laiks. |
| mazpilsētas | 13. Sep 2012 @ 21:04 |
|---|
|
Horsena atrodas 2,5 stundu braucienā ar vilcienu no Kopnehāgenas. Pusseptieņos vakarā uz galvenās ielās atrodas pieci cilvēki mani, ar vakariņām maisā, ieskaitot. Bet aiz viesnīcas loga atbraucis mazītiņš teātris, kas ievietojies melni elegantā un mistiskā mašīnas piekabē, izritinājis sarkanu paklāju un gatavojas skatītājiem. Rīt te sākas Dānijas lielākais teātra festivāls jauniem cilvēkiem un man ir sajūta, ka būs priecīgi. |
|
Izdomāju uzrakstīt, no kā es baidos. Tiku līdz bailēm Nr.2, sabijos un izdzēsu. Arī pirmās. Pārējās turpina par mani smieties. |
Šodien visu dienu skatījos filmas. "Panku sindroms", "Vēstnieks" un "Gnarrs" atgrieza ticību tam, ka joprojām ir pasaulē nerri, kas spēlē lielas lomas lielās spēlēs un ne tikai spēlē, bet spēj tās arī ietekmēt.
Reikjavikas mēra Gnarra feisbuka lapai ir lielisks lielais banneris https://www.facebook.com/pages/J%C3%B3n-Gnarr/244993732224805 |
| dzīvošana Valmierā | 4. Sep 2012 @ 22:15 |
|---|
Šodien Mare devās izlūkot bērnudārzu. Pastāvēja piecas minūtes man blakus, kamēr runāju ar vadītāju, tad paprasīja, vai drīkst iet spēlēties un pazuda. Kad meklējām rokā - sēdēja kopā ar pirmās un otrās klases skolniekiem (bērnu dārzs tur kopā ar skoliņu) un ļoti apmierināta mācijās. Kad teicu, ka jābrauc prom, sacēla skandālu, uzrīkoja drāmu un pielietojusi asaru spēku, panāca savu - mēs aizbraucām, viņa palika. :) Vārdu sakot, bērnudārzu atradām. Problēma tikai tā, ka Valmierā.
Tagad jāatrod arī, kur dzīvot, bet publiskais piedāvājums maigi sakot, ļoti neinteresants.
Tātad mīļie, ja nu jums kādi draugi, paziņas, radi domā izīrēt vai pārdot dzīvokļus (pirmskara vai staļina laika, 3 + istabas) vai mājas Valmierā, lūdzu dodiet ziņu krista@nomadi.lv |
pirms divdesmit viena gada un divām stundām piedzima mana pirmā meita. neticami un skaisti. es tajā vakarā dzēru ananasu sulu pirktu īpašajā veikalā, kurā varēja iepirkties maksājot ar ... nu re...aizmirsu, kā viņus sauca. ne jau taloni un vaučeri arī ne...kuponi?...nē, nē... nu...nav svarīgi.
arī šovakar ananāsu sula un vakara saule par godu bērnam, kurš ieradās un teica: "labdien, mani sauc Laila"
man bija tieši tikpat gadu, cik bērnam paliek šodien.
varbūt tomēr jāiedzer arī šampanietis? :)
P.S. paskaitīju...un saskaitīju kļūdu. biju gadu jaunāka. Tātad noteikti tas šampanietis par godu bērnam, kas devies pasaulē, un ir laimīgs. :) |
|
Autobusā Liepāja - Rīga apraudājos lasot Tīrona rakstu par Merelinu. |
divas nedēļas brīva laika un gandrīz nekādu plānu
brīnumains stāvoklis
vienīgi gribas šitādu laivu braucienu, kādu Skuka bij ielikusi FB http://artnet.tumblr.com/post/26830872326/seattle-tubing-society-burt-glinns
tas tad arī viss, mīļais CD
P.S. Te vēl http://www.magnumphotos.com/Catalogue/Burt-Glinn/1953/USA-The-Seattle-Tubing-Society-NN138428.html |
15. jūlijs
pabeidzu rakstīt promocijas darba tēmas pieteikumu.
smeldz kreisais plecs.
paskatos iesniegšanas noteikumus - izrādās neesmu pamanījusi, ka burtu lielumam jābūt 14 p. tagad man ir astoņas lpp. it kā lieka teksta. un ko, lai ar to iesāk? |
| sapnis pirms stāšanās doktorantūrā | 10. Jul 2012 @ 10:59 |
|---|
šodien sapnī biju pie daktera. viņš saka, ka man pierē vēzis un dzīvot atlicis 2 nedēļas. tad es eju pie Mares, kurai pirmā diena bērnudārzā, un nožēloju visas dienas, kuras neesmu bijusi kopā ar viņu, un domāju, ka ja man ir palikušas 2 nedēļas, tad es šajā laikā disertāciju nerakstīšu. Mare bērnudārzā bija priecīga - mēģināja uzvilkt cimdus kā zeķes un smējās. es piezvanīju Eihem un saku, ka man atlicis dzīvot 2 nedēļas. viņs teica, ka uzcepšot man picu.
pamodos ar apziņu, ka mirstu, un jautājumu, vai tiešām doktorantūra ir labākais veids, kā pavadīt atlikušo laiku. |
vakar biju bērnīgā privātā festivālā, kur lielākā daļa to, kam bērni, bija atbraukuši kopā ar viņiem. tas rada īpašu noskaņu, kuru laikam sauc par mieru. izskatās, ka mēs esam paaudze, kurai vairs īsti nav nepieciešamības trakot. mūsu bērnības sāpes aizmirsušās un arī tad, kad liktenis pēkšņi izspēlē kādu no saviem melnajiem jociņiem, pēkšņi sametot virsū pagātnes drupačas, tu vari kopā ar viņu ieķiķināt un iet spēlēt bumbu ar sīčiem.
vienīgi ap vieniem naktī, kad sāka spēlēt Latvijas Gāze, teltīs atskanēja brālīga raudāšana, kas gan pēc pirmajām minūtēm pārgāja - paaudzes, kas jau iztrakojusies, bērni pieņēma, ka tagad biki jāpaguļ arī pie basiem.
p.s. protams, ka nebija tā, ka neviens tur netrakoja. mūsu paaudzei ir arī lielie bērni, kas godīgi pārņem stafeti.
p.p.s. braukt uz festivālu ar trīs un divdesmitvienu gadu vecām meitām ir jautri. |
|
šorīt 6.15 redzēju sauli rasas pilienā. man liekas, ka tas bija samersets moems, kurš bērnībā šos trīs vārdus iedēstīja man uz mēles. viņi tur dīga kādus 30 gadus vai mazliet vairāk un tieši šodien es viņus ieraudzīju. tagad vakarā satiku sen neredzētu draugu un piecu minūšu laikā izdomājām kā beidzot realizēt kādu sapni, kas vismaz man nāk no bērnības. saule rasas pilienā. |
|
pacelsim glāzi pieneņu vīna, rekur viņš aizlido kā baltas pūkas |
| kadrs, kuru nenofilmēju | 1. Jun 2012 @ 19:40 |
|---|
parks Belevillā
tālajā plānā četras ķīnietes vingro ar lieliem sarkaniem vēdekļiem
vidējā plānā trīs arābietes ar bērniem invalīdiem pūš milzu ziepju burbuļus
priekšplānā francūzis fotografē savu dēlēnu, kurš veikli spārda futbolbumbu |
Otrā nedēļa Parīzē.
Šorīt 15 minūšu laikā redzēju 3 cilvēkus ar 1 aci. Nevaru saprast, vai tā ir zīme, ka man uz kaut ko ir jāpiever acis, vai arī beidzot jāatver abas. |
Čau! Palīdzēsiet atcerēties, kādi mums ir bijuši pēdējos gados modes vārdiņi a la "radošums".
UPD. PALDIES! |
|
Vakar netālu no Katlakalna baznīcas Daugavas peldētavā kāds sirms vīrs mēģināja noslīcināt grūsnu kaķeni. Meta no stāvā krasta maisu, bet līdz ūdenim neaizmeta. Tad ieraudzīja mani ar Mari un aizgāja. No sākuma es sadusmojos par ķēmu, kas piesārņo krastu, tad tas maiss sāka kustēties. Brālis viņu atgrieza un tur galīgi nočurājusies uz akmeņiem tupēja pūkaina un apaļa kaķene, kas izlēkusi no maisa aizskrēja uz tām pašām mājām, kurās iegāja sirmais vīrs. Vārdu sakot izglābām kaķi uz kādu brīdi. Piezvanīju pašvaldības policijai par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, bet tur atbildēja ļoti neatsaucīgi un 2 stundu laikā tā arī neatbrauca. |
| Bērnu lietas vecas grezeles vērojumos | 23. Apr 2012 @ 11:05 |
|---|
Pirms dažām dienām ar Mari Grīziņkalna spēļu laukumā satikām divus viņas vienaudžus. Viens jaunais Latvijas pilsonis grūstijās un izpildijās labāko riebekļu tradīcijās, bet ticis līdz slidkalniņam skaļi paziņoja: "Es tagad visus bērnus nogalināšu". Mamma klusiņām bilda, ka visus gan nevajagot. Tad jaunais sērijveida slepkava pagriezās un pagrūda aiz muguras stāvošo otru divgadīgo Latvijas pilsoni. Tas sazvārojās un uzkrita virsū Marei, nu tur neliela ņemšanās, kamēr viņa mamma savu puiku atbalstot, saka: "A nu Vaņa, vstaņ i vrež!". Vaņa paklausa mammu, ceļas kājās un bliež arī. Mamma saka: "Molodjec!" Killeris no blieziena gar zemi. Mare blisina acis. Vaņa atvēzējas, bet mamma metas starpā:"Vaņa, eta že djevuška, djevuškam ņeļzja bitj!". Vaņa nolaiž dūri. Mamma saka:"Molodjec!". Nu i na etom sposibo!
Es, protams, zinu, ka bērni ir nežēlīgi un kaujas briesmīgi u.t.t, bet nu tāds aukstasinīgs - "es visus nogalināšu" divu gadu vecumā, mani tomēr mazliet šokēja un tas acu skatiens, kurā nebija nekas no bērna nevainības, arī. Un līdzās tas "Vstaņ i vrež" tikumiskais imperatīvs arī nemaz nelikās kā glābiņš. Lieki piebilst, ka mammu starpā sākas tāds neliels starpnacionāls konfliktiņš.
Bet aizvakar gadījāmies dzīvoklī ar kebeltelevīziju un vairākiem bērnu raidījumu kanāliem. Sauciet mani par vecu grezeli, bet ja sīkie tās šausmu filmas patiešām skatās katru dienu, tad es neticu, ka šajā pasaulē ir iespējams kaut kas labs. |
Vakar biju uz Voiceku. Patika tikai pēdējā aina. Ja visa izrāde būtu tādā - nosacīta, bet emocionāla, būtu lieliski. Vispār tā pēdējā aina varēja būt arī visa izrāde. Cilvēks, kuram pārvelk strīpu. Un viss. Man pietiktu, bet visa tā ņemšanās ap sīkumiem, lelle ratiņos, rozes pārnēsājamās, sociālā un mākslas kritika. Ai. Un, ja Mirušajās dvēselēs pārsteidza aktieru ansamblis, tad šoreiz bija sajūta, ka visi maldās savās trajektorijās īsti nesaprotot, kāda tad ir izrādes trajektorija.
Un kāpēc tā izrāde ir jāspēlē Nacteātra zeltītajā inetrjerā? Rīgā taču var izvēlēties urbānas vides pēc patikas un darboties tur. Iespējams, ka tad tā iegūtu kaut mazliet patiesīguma. Ja spēlētu viņu mazā mazā istabiņā milzīgas noliktavas vidū.
Vārdu sakot, man pēc izrādes palika tāda melīga un vecišķa teātra sajūta. |
Oņegins mani neaizkustināja. Tehniski precīzs un saštukots darbs. Starpbrīdī Katrīna teica, ka izrāde esot kā labs RL raksts. Ar izklaidējoši izglītojošu publicistiku izrādē patiešām viss kārtībā. Man pietrūka dzejas. Ne jau tekstā un struktūrā, bet aktierdarbos. Režijā. Nevis precīzuma, bet viegluma un spontanitātes, negaidītības pietrūka. Vislabāk man patika Krasta Ļenskis. Varbūt tāpēc,ka vismazāk vai nemanāmāk darbojās formā.
Un kopējais "mesidžs"? Jūtas mūs pārvērš par dzīvniekiem? Prāts par ākstiem? |
|
te kāds nesen ieminējās, ka Dienas kultūras balvas žūrijā nav cilvēku, kas būtu autoritātes. manuprāt,šī gada Lielais Kristaps ir pārspējis visu. šajā kontekstā. |
|
visvairāk es tagad priecājos par Kaspara Funta twitera ierakstiem. piemēram, par krauķu kolonijas atgriešanos Esplanādē. un ir tā, kā Marta rakstījā Satori (kura jaunais darba stils ir dzīvīgi labs)..."izdzīvojām". kalendāra laime - zināt, ka pēc marta ir aprīlis. |
| dusmas | 28. Feb 2012 @ 18:10 |
|---|
Labi
es zinu - mēs visi esam veseli un, lai nopelnītu maizi, man nevajadzēs iet uz ielas, tātad viss "pa lielam" ir labi, bet šodien uzzinot, ka valsts ierēdņu neloģiskā burtpaklausība (es teiku,ka nesapratne par to, ko viņi paši ir sarakstījuši), man ne tikai atņēma plānoto iztikas minimumu nākamajiem 3 mēnešiem, bet arī reāli apdraud darbu pie filmas, kas ir sākts un, kuras pirmā posma filmēšanu nepieciešams pabeigt šajā mēnesī,jo pēc tam to vairs nebūs iespējams izdarīt, es esmu gatava raudāt skaļi un vēl skaļāk, ēst zemi, kaisīt pelnus uz galvas, emigrēt uz Austrāliju (lai tikai tālāk no Latvijas) un veiks citas man neraksturīgas darbības.
Paskaidrojumam - iesniedzām VKKF 2 projektus 2 nozarēs. Teātra nozarē projektu "Filmas xxx scenārija izstrāde", Filmu nozarē "Filmas xxx ražošanas 1. posms". Kā jau nolikumā prasīts katram no projektiem tika rakstīti savi pamatojumi, mērķi, darba plāni, budžets u.t.t + filma jau bija saņēmusi līdzfinansējumuno KKC, kas ir kvalitātes apliecinājums.
Šodien uzzināju, ka projekti nemaz līdz ekspertu komisijām nav tikuši, jo kādam VKKF ierēdnim ir labpaticis iedomāt tos par VIENU projektu un pēc nolikuma "Vienu un to pašu projektu var iesniegt tikai vienā nozarē.".
Piebildīšu, ka nekur nolikumā netiek definēts, ka "projekts" ir paredzamais galarezultāts. Mana kuslā loģika vienmēr ir spriedusi, ka projekti ir tas, par ko tiek rakstīti visi tie papīri KKF. Turklāt mums jau bija pieredze ar iepriekšējo filmu, kur scenārijam ieguvām līdzfinansējumu no Teātra nozares, bet ražošanai no filmu nozares. Jā, divos dažādos piešķīrumu konkursos, BET pēc esošā nolikuma tas ir bijis nelikumīgi, jo nekur nav teikts, ka tas aizliegums par projektu iesniegšanu vienā nozarē attiecas uz vienu konkursu.
Vārdu sakot, esmu bēdīga... un meklēju darbu.
Vajadzēja jau šodien pateikt "STOP, nefilmējam" un atcelt visas plānotās filmēšanas, bet ko dara Latvijas kultūras darbinieks...sakož zobus un dāvina savu darbu par velti. Un PROJEKTU arī.
PS Tiem, kas nesaprot, kā paralēli var sniegt projektu scenārijam un ražošanai. Ražošanas pirmajam steidzamajam posmam scenārijs ir, otrās un trešās filmas daļas scenārijam nepieciešams izpētes darbs arhīvā par ko tad arī tika rakstīts projekts. |
| sekojot Dogvila piemēram :) | 23. Feb 2012 @ 08:47 |
|---|
Te var lasīt, ko par "Atmiņu istabām" saka T. Treibergs rakstā "Atmiņu izgāztās iekšas"
http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/794-atminu_izgaztas_ieksas/1/ |
Mums ir laba izrāde. Tā, kas "Atmiņu istabās". Pēc pirmizrādes ļoti daudz izmainījām. Tagad ir tā, ka skatītāji pēc beigām vēl ilgi sēž un klusē. Un tad izklīst lēni, lēni.
Un es šovakar nevaru aizmigt. Jo man trīcēja rokas pēc izrādes un balss un tagad trīc tas, kas atbild par gulēšanu. Atceros vārdus, smieklus un klusumu. Nu jā. Teicu jau, ka nevar aizmigt. |
Atkal esam sagādājuši sev jautras izklaides. :) Kurinām Kaņepes kultūras centra otrā stāva 5 krāsnis. Ir jau tik silts, ka var mierīgi mēģināt bez mēteļiem.
Pirmajā stāvā gan...tualete un ūdens krāni aizsaluši. Otrajā stāvā tādu ekstru nav. Arī aizsalušu. :))
Mēs paši izvēlamies savu likteni. |
| veca melna burtnīciņa | 2. Jan 2012 @ 22:10 |
|---|
šodien vedām mantas no tēta mammas istabiņas. melnos maisos tēta arhīvus un vecāsmammas grāmatas. vecāsmammas mammas šujmašīnu. tagad mēģinot to visu mazliet sakārtot pa kaktiem, vienā no maisiem atradu mazu melnu burtnīciņu. vecāsmammas dienasgrāmatu no 1941. - 1954. gadam. sākas ar bezgala skaistiem mīlestībai un kaislībai veltītiem ierakstiem par manu vecotēvu, kas viņas melnajā burtnīciņā tiek saukts par Puiku, tad mana tēva piedzimšana un augšana, karš, bumbas, pirmais pēriens,nav kurpīšu, lai ietu ārā, nav piena un maizītes, tantes piedzimšana un pa vidu gandrīz nesalasāmi par to, cik bezgala vientuļa viņa jūtas.
1954.gada 28. februārī - "Ja visa mana dzīve sastāvēs no asarām un rūpēm, tad labāk nedzīvot. Raudu, raudu! Inīte ar Intu veseli, bet bāli un vāji. Puika taisās nākt no slimnīcas ārā. Vai tas atvieglos manu dzīvi,nezinu. Nav jau vairs jaunības ne man, ne viņam. Ints tik mīļš zēns, bet es pati esmu tik nelaimīga,ka nevaru sagādāt jautru bērnību." pēc tam lapas ir izplēstas.
Vecaimammai tad bija 33 gadi.
Puika drīz nomira no diloņa.
neviens nekad nebija redzējis vecomammu raudam. nekad. viņa smaidīja vienmēr un pat pēdējās dienās, kad jau vairs spēka nebija nemaz un sāpes lielas, viņa skatījās uz mums un uz mūsu neveikli stulbo jautājumu par to, kā jūtas, klusi teica:"Labi". |
| kur palika gads | 28. Dec 2011 @ 11:17 |
|---|
Janvāris.
Nofilmēju īseni "Padejosim", kuras rezultātā palieku bez gultas. Tā tiek ziedota secnogrāfijai un mājās vairs neatgriežas. Joprojām guļam uz matrača. Ir ziema un Lara mūs laipni uzņem savā mājā un garāžā. Filmu tā arī līdz galam neesmu vēl pabeigusi. Nokārtoju sesiju. Skola, bērns, izrādes. Paldies visiem, kas palīdzēja.
Februāris.
Pabeidzu filmēt "Nākotne ir pagātnes tagadne". Sākam taisīt "Karlsonu" Nac. t. Veltījums tētim. Tik jocīgi stāvēt uz viņa skatuves un atgriezties tajos gaiteņos, kuri smaržo tieši tāpat kā bērnībā. Skola, bērns, izrādes. Paldies visiem, kas palīdzēja.
Marts.
Pirmizrāde un daudz mācībstundu par cilvēka dabu. Braucam uz Maskavu ar "Kauja pie...". Piedalāmies festivālā "Zelta maska" programmā - Jaunā luga. Pačotīgi.Mēģinu sākt montēt "Nākotni..." . Skola, bērns, izrādes. Paldies visiem, kas palīdzēja.
Aprīlis
Montēju. Skola, bērns, izrādes. Paldies visiem, kas palīdzēja.
Maijs
Montēju, skola, bērns, izrādes. Ar "Vasaras salu" dodamies uz Nīderlandi un Dāniju - festivāli Bredā un Kopnehāgenā. No pavārtes teātra pažobeles nokļūstam Karaliskā teātra zālē. Izrādes izpārdotas, atsauksmes lieliskas. Viegluma sajūta, kādas Latvijā nav. Priecīgi. Divas nedēļas esam riktīgs ceļojošais teātris kopā ar bērneli. Paldies visiem, kas palīdzēja.
Jūnijs
Eksāmeni. Montēju. Jāņi, kuros pirmo reizi pati uzsāku dziesmas un citiem ierādu danču soļus. Bērns un saule. Paldies visiem, kas palīdzēja.
Jūlijs
Montēju Liepājā. Mājā, kādā gribētu dzīvot visu laiku, un ar kaimiņiem, kurus gribētu par draugiem. Bērns un jūra, riteņi, karsts, vīns un labi cilvēki. Paldies visiem, kas palīdzēja.
Augusts
Pabeidzu montāžu. Kopā ar mūzikas autoru dienām sēžam un mēģinām notvert skaņas vibrācijas manā galvā. Čakars ar Latvijas Televīziju. Paldies visiem, kas palīdzēja.
Septembris
Filmas pirmizrāde. Bailes un prieks. Viss labi. Sākam taisīt izrādi "Viss par mīlestību". Meklējam telpas, jo ĢIT nav partneris ar kuru sastrādāties. Atkal kaut ko iemācos par cilvēkiem. Telpas atrodam. Pirmizrāde. Sākam raidīt "Lauka translācijas" trīs festivālu ietvaros. Ķeram uz ielām cilvēkus,lūdzam nodziedāt šūpuļdziesmu un tieši tajā mirkli tas redzams ļaužu datoros. Nav zināms vai vispār kāds to redzēja. Smieklīgi. Paldies visiem, kas palīdzēja.
Oktobris
Sākam mēģināt "Dullo" Dailes teātrī. Bērns, izrādes, rakstu maģistra darbu, strīdos. Braucam ar Vasaras salu uz festivālu Hāgā. Atkal spēlējam Karaliskajā teātrī. Atkal mūs saprot un galvenais - grib. Paldies visiem, kas palīdzēja.
Novembris
Aizstāvu maģistra darbu. Pirmizrāde "Dullajam". Gandarījums par to, ka izdarīts viss tieši tā, kā iecerēts. Izdomāju nākamo filmu. Bērns, izrādes. Jaunās "Nomadu" telpas tomēr jāpamet - auksts un nekādu garantiju. Paldies visiem, kas palīdzēja.
Nomirst abas vecāsmammas.
Decembris
Spēlējos ar bērnu, sāku filmēt jauno doķeni, domāju par izstādi. Skaidrs, ka kaut kas jāmaina, jo kaut kur pazudusi personiskā dzīve.
Aizvakar pēkšņi atnāca sajūta, ka visa mīlestība (esošā un tā, kas bijusi) tepat vien ir. Kā migla, kurā ieiet un apmaldīties. Bet es neeju. Baidos. |
Pateicoties aizliegts_v šodien tikām pie astoņām brīnišķīgi jaunām, nelietotām vēl iepakojumā Demokrātiskajā Vācijas Republikā ražotām ORWO magnetolas lentām, kurām uz vāciņiem lepni stāv uzspiests datums 04 JUL 1989!
Es biju aizmirsusi, ka tās lentas tik šauras un vijīgas.
PALDIES!
Top izrāde "Krepa pēdējā lenta". S. Bekets izdomājis. |
|
Divu mēnešu laikā 3 pirmizrādes un pa vidu vēl visādi "nieki". Jocīgi, bet ir atnācis nogurums un pārliecība, ka TAS NAV PAREIZI. |
smieklīgi. visticamāk, ka tieši rīt es kļūšu par režisori.
Bet par citu tēmu...varbūt kāds no Cibas zina, kur varētu tikt pie lenšu magnetafoniem + mums vajadzētu arī lentas kurās ierakstīt šo to. :) |
Vispirms Hāga atnāca sestdien no rīta. Tā ap pusdeviņiem. Bez cilvēkiem, saulaina un rudens lapās čaukstoša. Ap deviņiem bērs zirgs, velkot milzīgu mūzikas kasti, devās darba gaitās. Un es smaidīju.
Tad Hāga atnāca svētdien ar ceptu zivi un alu pie parlamenta. Bijām nospējuši trīs izpārdotas izrādes un dzirdējuši daudz laba. Tad šovakar pēc pēdējās izrādes ar lielo meitu sēdējām Ziemeļu jūras krsatā, dzērām vīnu, ēdām šokolādes kūku, barojām kaijas un runājām dzīves sīkumus. Vēl labu laiku pēc saulrieta. Pirms tam izspēlējos Ešera muzejā, mēģinot salikt neiedomājamo trijstūri. Perspektīva ir prāta robeža, kuras vienīgais mērķis ir tapt pārkāptai. |
| teātris | 25. Sep 2011 @ 11:33 |
|---|
Tātad, mīļie labie, izvelciet savus plānotājus un apskatieties, kurā datumā jums būtu izdevīgāk atnākt uz Nomadi Art House Ādmiņu ielā 4.
Jau pati ekskursija uz PSRS laika kažokādu ģērētavas un žāvētavas cehu, kurā savulaik mita tādi mūzikas klubi kā Elektra un Šturm, varētu būt diezgan aizraujoša, BET es jums piedāvāju novērtēt arī to, kā šajās telpās izskatās izrādes
"Viss par mīlestību" http://ikdiena.nomadi.lv/2011/09/viss-par-milestibu/
25.09 (šodien!), 8., 10., 11. oktobrī
"Sāra Keina" http://ikdiena.nomadi.lv/2011/01/sara-keina/
30.septembrī un 2. oktobrī
"Kāpēc es mīlu krievus" http://ikdiena.nomadi.lv/2010/11/kapec-es-milu-krievus/
19., 20. oktobris
Visas izrādes sākas 19:00
Biļetes www.bilesuparadize. 3.00 un 5,00 Ls
Pirms izrādes - 5.00 un 7.00 Ls |
| Recenzija un papildus seanss | 15. Sep 2011 @ 14:54 |
|---|
Labākā recenzija, kādu jebkad ir nācies lasīt http://klab.lv/users/unpy/552481.html
PALDIES UNPY!
Un jaunākās ziņas par filmas izrādīšanu!
Sestdien uzreiz pēc iecirkņu slēgšanas visi aicināti uz NOMADI ART HOUSE Ādmiņu ielā 4 uz sālsmaizi un filmas skatīšanos.
Sālsmaize 1 lats. Tātad 20:00
Telpās esam ievākušies tikai dažas dienas un tur joprojām valda citas kultūras kluba "Elektra" gotiskā gaisotne - lielisks fons filmai un jautrai vīna dzeršanai. Vīnu gan ņemiet līdzi paši. Un maizītes arī.
P.S. Pēc šāviena galvā biju kritusi komā un to neatcerējos, bet te pēkšņi !aleluja! un atmiņa atgriezās! |
| pēc un pirms pirmizrāde | 13. Sep 2011 @ 15:31 |
|---|
Pēcpirmizrādes miers. Tikai elpas ievilkšanai nav vietas. Šodien pirmā talka mūsu jaunajās telpās Ādmiņu ielā 4. Tur pirms tam bija tāds dīvains klubs "Elektra". :) Bet izskatās, ka mums jaunajai izrādei derēs arī melnās sienas ar beigto žurku zīmējumiem.
Bet tiem, kas netika vakar - nāciet uz filmu arī šodien vai rīt. Plkst. 19:00 KIno Rīga Mazā zāle. Filmu internetā jau nodēvējuši par "modernu nacionālo traģikomēdiju". |
Man liekas, ka es irstu, krūtīs tricelīgs kamols, padomāt nevar un stipri vien velk uz raudāšanu. Domāju, ka tā būs visu nedēļu.
Tad šis http://www.youtube.com/watch?v=mMsEKPqC2zA&feature=player_embedded būs garām un es varbūt būšu dzīva, ja jūs atnāksiet un paturēsiet roku. |
| joks iz dzīves veltīts Tejai | 2. Sep 2011 @ 18:07 |
|---|
|
Vecāku sapulce kristīgajā bērnudārzā. Audzinātāja stāsta, ka esot ar bērniem minējuši mīklas. Viens no jautājumiem esot bijis šāds -"Ruds ar kuplu asti un lēkā pa zariem. Kas tas ir? ". Tad kāds no 4gadīgajiem steidzīgi pacēlis roku un atbildējis: "Vispār varētu būt vāvere, bet gan jau, ka Jēzus." |
|
Pirmo reizi mūžā redzēju dzīvu vēzi upē. Daugavā. Tieši pretī bijušā Sarkanā Kvadrāta rūpnīcai. Vārdu sakot Rīgā. |
| šīsvasaras matemātika | 6. Aug 2011 @ 11:28 |
|---|
2X20=40
jaunākajai meitai palika 2
vecākajai 20
reizinājums mans
laikam lieki teikt, ka joprojām jūtos kā dēls, kuram tūlīt būs 18 :)
visa mana pieaugšana tikai tādas hipertrofētas ilgas pēc drošības, kuru pati atceļu savu izvēļu rezultātā
vakarnakt apsolīju sev, ka pēc filmas pabeigšanas atgriezīšos pie cilvēkiem un sarunām |
|
|