šodien divas lietas svarīgas
1) parīzes nomalē tādā zolitūtē vai pļavniekos modernās mākslas muzejā atradu pilnīgi melnu telpu, kurā no griestiem līdz grīdai iekārti balti auduma taisnstūri kā lampu abažūri ar izgrieztiem lodziņiem. katrā tajā abažūrā deg pa spuldzītei un vēl tur ventilatori vēju taisa, bet tie garie baltie četrkantīgie veidojumi lēni plivinās. vēlāk izrādījās, ka darbu sauc "jaunie rajoni", bet ne par to ir stāsts.
apsēdos klusi melnajā stūrī un sajūta starp tām plīvojošajām baltajām mājām / abažūriem bija kā šekspīra vasaras nakts mežā vai varbūt pat vētras salā. pēc mirkļa tajā mākslas darbā ienāca veco ļaužu pansionāta grupa un visi vecīši cits pie cita turēdamies, uz spieķiem balstīdamies, no sākuma aiz pārsteiguma skaļi nopūšoties, tad ķiķinot un smejoties, sāka ložņāt gar mājām un līst iekšā abažūros un ķert viens otru. tad viens vecītis apmaldījās starp šiem pieciem gaismas stabiem un nevarēja vairs saprast, kur viņa vecenīte, stāvēja un skatījās apkārt savā brūnajā plašķī un drebošo spieķi rokās, bet vecenīte maita ar draudzenēm slēpās tumsā un viena otrai bakstīja ar elkoņiem sānos. es uz to visu skatījos un man gribējās kādam pateikt paldies.
2) atnācu mājās, atvēru grāmatu un pirmais teikums, kuru izlasīju bija "Viņš skaidri nojauta, ka par būtisko nemelo tiem, kurus mīl, jo pretējā gadījumā nebūtu iespējams nedz dzīvot ar tiem, nedz tos mīlēt" (a. kamī). un sajūta bija tāda, ka liels siltums strauji izkausē pēdējo ledu, tas pazūd un zem tā slēpusies upe sāk plūst brīva un pati par sevi.
kaut kā murgaini man rakstās, besī ārā, ka nevar normāli :)))bet nevar. šobrīd.
un, ja jūs zinātu, kādi man labi jaunumi...:P |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
