Man pašai savas cigaretes - Komentāri

es, piemēram, nesaprotu...bet jau labu laiciņu, šodien tikai vēl vairāk nesapratu, kāpēc world press photo balvas saņem reportāžas par šausmām. šodien biju uz retrospektīvo izstādi. kopš šīs balvas pastāvēšanas gadiem kopš 40 gadu vidus, to saņēmuši tikai daži nebriesmīgi fotostāsti. pašā sākumā slavenā Dovima ar ziloņiem, vēlāk Bresona ceļojums uz PSRS, bet nu tas droši vien arī tajos gados skaitījās šausmīgi, tad amerikāņu nolaišanās uz Mēness un man liekas, ka tas tad arī bija gandrīz viss.
laikam jau pārāk naivs jautājums. un gan jau viņiem tur kritēriji par drosmi un tā...es tikai nesaprotu, kāpēc izstāde jāsauc "lietas, kādas tās ir". ir jau arī citādākas. :)

un pēc tam, līdzīgi kā reiz bērnībā nejauši nonācu pie ļeņina mauzolejā, jo līdz slēgšanai rinda bija aptrūkusies un man, kas tobrīd neko ļaunu nedomājot gāju pa sarkano laukumu, miličonkuļi laipni lūdza nekavējoties apskatīt vadoni, tā tagad iespruku ar pēdējo rindas galu pie Robert Doisneau. parīzes mērija uzsaukusi visiem gribētājiem šo izstādi par brīvu, tā nu pie Holel de Ville vijas rindu rinda dienas garumā.
eh .. labāk nebūtu centusies tur iespraukties - grūstīšanās un mīņāšanās katras bildes priekšā un gaismas švakas un ... tāda sajūta, ka nevis uzdāvina man kaut ko, bet atņem. viņa brīvā un smieklīgā, straujā un erotiskā pilsēta nespēja izturēt šitos slapjos lietussargus, šķavas un burzumu. lielo katalogu nenopirku, jo palika žēl sevi iedomājoties stiepjamies uz lidostu. pietiks man ar mazo grāmatiņu, kad gribēšu kādu miega dziesmu vai lūgšanu parīzei nodziedāt.