Man pašai savas cigaretes - sagruzītas pusdienas ar hrestomātisku vientulību

From: magda Date: 23. Marts 2005 - 15:10 (Link)

Vot bļin.
Es laikam aizietu ar to cilvēku uz pirti. Un pēc tam vēl mēģinātu. Var būt izdodas. Ieksutināt. Iestumt viņu atpakaļ.
Bet var būt tomēr nevajag. Var būt ļaut, lai klusi nomirst tur maliņā. Ir cilvēki, kuriem nedrīkst palīdzēt. Karmas likumi.

(Reply to this) (Thread)

From: skuka Date: 23. Marts 2005 - 15:22 (Link)

Es uz pirti neietu, bet parunātos laikam gan. Varbūt pusdienās aizietu. Es nezinu, tiešām - visticamāk - Cibu ieteiktu, jā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

From: kemune Date: 23. Marts 2005 - 15:24 (Link)

bet nepalīdz jau

(Reply to this) (Parent) (Thread)

From: scibologs Date: 23. Marts 2005 - 15:27 (Link)

kā nu ne, terapeitiskais efekts nav noliedzams

(Reply to this) (Parent)

From: jubilacija Date: 23. Marts 2005 - 15:34 (Link)

Ciba nepalīdz?
Man palīdz, vismaz pagaidām. Varbūt tādēļ, ka esmu šeit tik neilgu laiku.
Pirms cibas man sāka likties, ka nezinu nevienu interesantu cilvēku, visi tuvumā esošie bija kļuvuši garlaicīgi... bet interesantajiem - nu tak nevarēju es tā kā tas puisis ēdnīcā pieiet..., zināju, ka atšūs...
Bet te - vari mēģināt runāties ar interesantajiem, ja atšuj, t.i., neatbild, arī mazāk sāpīgi, jo te tas notiek tā maigi - neatbild un viss...

(Reply to this) (Parent)

From: skuka Date: 23. Marts 2005 - 15:37 (Link)

Bet kas palīdz?...
Ītsenībā es arī zinu vienu skumju stāstu. Kas varbūt var liecināt par to, ka labāk pat nemēģināt palīdzēt, nedot cerības, ja neesi gatavs šīs saistības, kuras rodas jau pirmās pretimpanāksānas brīdī, stiept gadiem, varbūt visu mūžu.
Es reiz iepazinos ar invalīdu. Nu, cilvēks kā cilvēks. Vīrišķīgs ļoti, no tiem, kuri par spīti savai invaliditātei iespēj lietas, ko neiespēj "normāli" cilvēki. Kāpj kalnos un tml. Darbojas aktīvi visādās tur biedrībās. Un ir ārprātīgi, ārprātīgi vientuļš. Jo tas viss, šī darbošanās, ekstrēmisms, mūžīgā atrašanās cilvēkos, nespēj aizpildīt to briesmīgo tukšumu. Draugu trūkumu. Sievietes trūkumu.
Mēs sākām drusku sarakstīties. Dažas reizes viņš aizveda mani un manu puiku ekskursijās uz dīvainām Latvijas vietām, kuras nezina neviens cits. Tomēr, man nebija īstas garīgas tuvības ar to vīrieti - nu, tādas, lai varētu pieņemt viņu par savu draugu, nevis tikai vienkārši gadījuma paziņu. Pārāk daudz atšķirīga pasaules uztverē.
Jā, vienu reizi es pat biju gatava ar viņu pārgulēt. Bet viņš nobijās, nokautrējās no savas fiziskās kroplības. Un tagad es domāju - labi, ka tā. Tas būtu bijis tik pazemojošs žēlsirdības akts. Vai arī vēl sliktāk - tādas perversas ziņkāres sakairināta tuvība. Un pēc tam - vēl briesmīgāks tukšums. Viņam. Jo nekas jau nesekotu.

Jā, tā ka ar līdzjūtību jābūt uzmanīgiem. To nevar daļāt pa labi, pa kreisi. Jo tu pats paliec parādnieks uz mūžu katram, kam esi iedevis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

From: jubilacija Date: 23. Marts 2005 - 15:40 (Link)

Par pieradināšanu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

From: blond Date: 23. Marts 2005 - 15:44 (Link)

Ne tikai.

(Reply to this) (Parent)

From: magda Date: 23. Marts 2005 - 16:07 (Link)

Ai, kā man viņi patīk.
Pa naktīm pa ielām esmu klīdusi. Ofisā sēdējusi. Braukusi uz jūru. Bijusi ciemos uz mājām.
Sākumā jau ir tā mazliet bailīgi. Bet tad atkla...

(Reply to this) (Parent)

From: kuminjsh Date: 23. Marts 2005 - 15:29 (Link)

... un tad Tu aizej ar viņu uz pirti, un saproti, ka vispār jau viņš ir jauks cilvēks, tikai tāds mazliet garlaicīgi-apnicīgs. Un viņš ir priecīgs, ka ir beidzot kāds, kuram var stāstīt savu dzīvi, runāt, runāt, runāt. Ka ir kāds, kas klausās. Un viņš ir gatavs Tev un Taviem draugiem uzsaukt pirti. Jūs tusējaties kā parasti, Jums ir jautri. Un viena brīdī, kad ir diezgan daudz dzerts, viņš "atliec pirkstiņus" un kliedz, ka Viņš_Taču_Visu_Ir_Apmaksājis un Vispār... Jūs izklīstat, jūtoties vainīgi. Iespējams, ka mēģināt atkārtot, jo viņš neatlaidīgi zvana, atvainojas un lūdz atkārtojumu. Viss atkārtojas s točnostju do milimetra... Un beigās Tu nolādi to dienu, kad esi visā šajā iesaistījusies...
Viss ir bijis...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

From: maya Date: 23. Marts 2005 - 15:34 (Link)

jā, tieši tā

(Reply to this) (Parent)

From: kemune Date: 23. Marts 2005 - 15:38 (Link)

kāpēc mani nepamet sajūta, ka visi nostājas aplītī un rāda ar pirkstiem, bet, bļin, es bieži jūtos tāpat kā tas vīrietis

(Reply to this) (Parent) (Thread)

From: kuminjsh Date: 23. Marts 2005 - 15:44 (Link)

;) Nu es nerādu ar pirkstu uz apļa vidu, bet tikai uzlieku maya uz pleca roku.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

From: maya Date: 23. Marts 2005 - 15:49 (Link)

:DDDDD

kūmiņ, žetons

(Reply to this) (Parent)

From: magda Date: 23. Marts 2005 - 16:06 (Link)

Tāpēc vienmēr piesakos maksāt daļu, lai neparko nav jājūtas vainīgai.

Pie manis vienu laiku pat uz darbu nāca. Viens dīvains cilvēks. Sākumā nāca ar biznesa piedāvājumu. Tad vienkārši tāpat. Un tad es sēdēju un klausījos.
Visvairāk mani viņos piesaista tā vientulība. Viņi daudz interesantu lietu stāsta. Mani dīvaiņi parasti ir tādi, kuriem nafig nekādus tusiņus nevajag. Pat nepatīk. Bet vienkārši tas, ka kāds ir ar ko parunāt. Mani vientuļnieki ir ceļojuši, mīlējuši, nežēlīgi daudz lasījuši.
Ik pa brīdim ar tādu dzīvi saskaros. Tad griežos, griežos valsī. Tad skatos, jau griežos valsī ar nākamo dīvaino dzīvi... Nekad nezinu, kas ar viņiem notiek pēc tam. Tikai šat tad uz ielas pūlī pavīd pazīstama seja.

Ik pa brīdim manī gan pavīd doma, ka es neesmu īsti normāla, bet tad atakal - kas ir vērtēšanas kritēriji?

Tā dzīvoju - ik pa laikam pavisam citās paralēlēs iepeldot. Un tad atkal. Kad jau liekas, ka dienas rit vienādas. Tad atkal. Es viņus par eņģeļiem uzskatu. Tos savus vientuļniekus, dīvaiņus. Man liekas, ka Dievs viņus te atsūta. Un tad viņi staigā tādi, neviena nesaprasti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

From: kuminjsh Date: 23. Marts 2005 - 16:17 (Link)

Par pirmo teikumu: absolūti solidarizējos!
Ja viņi "vampīrē" tikai mani (tb tikai grib runāties, stāstīt utt.), tas ir viens, bet ja viņi sāk pieprasīt "izklaidēšanu", tas ir kas cits - tas liek saausīties - tātad viņu vientulībai ir kāds ne visai jauks iemesls, kas slēpts pašā cilvēkā. Bija viens personāžs-vientuļnieks tepat cibā, kas man nezēlīgi "uzpisās" (es atvainojos, bet negribu meklēt citu vārdu!) - rakstīja desmitiem komentāru manos pukstos, meklēja un komentēja manus tekstus draugu pukstos... Beidzās ar to, ka viņš sāka pārmest man manu dzīvi, uzskatus, rupji uzbraukt... un tas vairs nebija interesanti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

From: magda Date: 23. Marts 2005 - 16:21 (Link)

Ir, ir tādi visādi.
Bet interesanti. Vai ne? :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

From: kuminjsh Date: 23. Marts 2005 - 16:28 (Link)

Dzīve vispār ir ļoti interesanta! Un visu laiku kaut kas notiek. Kaut kas labs, pat ja pirmā brīdī tā neizskatās:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

From: magda Date: 23. Marts 2005 - 16:30 (Link)

:)

(Reply to this) (Parent)