Man pašai savas cigaretes - sagruzītas pusdienas ar hrestomātisku vientulību

From: skuka Date: 23. Marts 2005 - 15:37 (Link)

Bet kas palīdz?...
Ītsenībā es arī zinu vienu skumju stāstu. Kas varbūt var liecināt par to, ka labāk pat nemēģināt palīdzēt, nedot cerības, ja neesi gatavs šīs saistības, kuras rodas jau pirmās pretimpanāksānas brīdī, stiept gadiem, varbūt visu mūžu.
Es reiz iepazinos ar invalīdu. Nu, cilvēks kā cilvēks. Vīrišķīgs ļoti, no tiem, kuri par spīti savai invaliditātei iespēj lietas, ko neiespēj "normāli" cilvēki. Kāpj kalnos un tml. Darbojas aktīvi visādās tur biedrībās. Un ir ārprātīgi, ārprātīgi vientuļš. Jo tas viss, šī darbošanās, ekstrēmisms, mūžīgā atrašanās cilvēkos, nespēj aizpildīt to briesmīgo tukšumu. Draugu trūkumu. Sievietes trūkumu.
Mēs sākām drusku sarakstīties. Dažas reizes viņš aizveda mani un manu puiku ekskursijās uz dīvainām Latvijas vietām, kuras nezina neviens cits. Tomēr, man nebija īstas garīgas tuvības ar to vīrieti - nu, tādas, lai varētu pieņemt viņu par savu draugu, nevis tikai vienkārši gadījuma paziņu. Pārāk daudz atšķirīga pasaules uztverē.
Jā, vienu reizi es pat biju gatava ar viņu pārgulēt. Bet viņš nobijās, nokautrējās no savas fiziskās kroplības. Un tagad es domāju - labi, ka tā. Tas būtu bijis tik pazemojošs žēlsirdības akts. Vai arī vēl sliktāk - tādas perversas ziņkāres sakairināta tuvība. Un pēc tam - vēl briesmīgāks tukšums. Viņam. Jo nekas jau nesekotu.

Jā, tā ka ar līdzjūtību jābūt uzmanīgiem. To nevar daļāt pa labi, pa kreisi. Jo tu pats paliec parādnieks uz mūžu katram, kam esi iedevis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

From: jubilacija Date: 23. Marts 2005 - 15:40 (Link)

Par pieradināšanu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

From: blond Date: 23. Marts 2005 - 15:44 (Link)

Ne tikai.

(Reply to this) (Parent)