Šodien redzēju pelēko zaķi. Tāds mazs un dikti tramīgs. Skatās riņķī ik pa laikam, saspicē ausis gaisā. Uz vietas ilgi arī neatrodas. Turklāt, iespēja pavērot jau bija lieliska, jo sākumā staigāja tieši zem viškas, kurā sēdēju.

Otrs vakara moments arī bija labs. Medības beidzam, tēvs atbrauc savākt mani un braucam mājās. Pie reizes tēvs stāsta, ka tie sēņotāji jau nu nav normāli, jo viens vēl pa tumsu esot aizvilcies garām. Esot vēl saucis to sēņotāju, bet reakcijas nekādas. Braucam tagad ārā, jā iet vīruks ar baltu maisiņu pie rokas. Sāk mahāt ar roku, lai pietur. Situācija jāizvērtē, tā ka pieturam uzzināt, ko vīruks īsti grib. Pirmkārt, jau no vīruka nenormāli nes. Viņš esot atbraucis pie drauga ar vilcienu, bet ejot esot apmaldījies. Prasa vai nevar aizvest līdz ceļam. Pa ceļam jau var aizvest, neko ļaunu jau neizdarīs. No stacijas esot aizgājis nevis uz jūras, bet meža pusi. Pats viņš apgalvoja, ka esot atbraucis jau vakar un visu šito laiku maldoties. Protams esot saticis arī sēņotājus un sekojis to dotajām norādēm. Es gan nezinu, kur viņš verēja dabūt tādus krājumus divām dienām. Beigas jau arī nebija sliktas, šis vēl prasa vai nevar aizvest līdz benzīntankam, vajagot tā kā vēl aliņu paņemt. Bet nu šo lūgumu diemžēl nācās atteikt. Tā ka interesants vakars svaigā gaisā un arī ne tik svaigā.