Nesen sāku domāt par to, kāpēc izglītības sitēma lēnām pasliktinās, vismaz Latvijā.
Kas bija skolotāji senajā Grieķijā? Tie bija tā laika gudrākie prāti, kas apmācīja savus sekotājus.
A kas ir šīs dienas Latvijas skolotāji? Visi tie, kam nav citu ko darīt, kā iet un mācīt.
Protams, ir jau arī pa kādam puslīdz sakarīgam skolotājam, bet tādu nav daudz.

Ņemot vērā faktu, ka bērnībā mūsu uzskatus veido sabiedrība, nevis mēs paši, tad būtu svarīgi, lai būtu labi skolotāji, kas palīdz šo te uzskatus veidot labākus, bet nu tādi cilvēki izglītības sistēmā diemžēl nav daudz. Turklāt, arī neviens īsti nevēlas tādus cilvēkus piesaistīt.
No savas pieredzes varu teikt, ka aptuveni no pirmās līdz ceturtai klasei bija samērā labas skolotājas. Pēc tam bija tikai daži. Lielākā daļa tā arī neko īsti nemācīja. Nestimulēja cilvēkus domāt, kaut gan tas ir skolas uzdevums. Nebūtu vēl bijis no 7. līdz 9. klasei normāls skolotājs, kas stimulēja mācīties matemātiku, tad vispār neko daudz nebūtu ieguvis pa šo laiku, diemžēl.
Liela daļa skolotāju nemaz nemēģina radīt diskusiju un viedokļu apmaiņu starp skolēniem, kas būtībā ir ļoti svarīga mācību procesa sastāvdaļa. Tas kā man sākot no 7. klases mācija angļu valodu vispār ir abrīnas vērts. Sešu gadu laikā tika izpildītas ļoti daudz lapas ar dažādiem uzdevumiem, taču tas ko vajadzēja, lai būtu diskusija kāpēc ir tā vai citādi, bija ļoti maz. Vidusskolā tāda diskusija gandrīz vispār nebija. Bija tikai aptuveni pareizi/nepareizi.

Tagad lasu vienu grāmatu par inžinieri, kas bērnībā būvējis visādas intresantas lietas. Labi, viņam to nemācīja īsti skolā visu. A ko man 12 gados ir stāstijuši par inžinieru zinātni? Droši vien neko. Labi fizikas stundās bija lab. darbi, kas bija vairāk pēc sistēmas, kaut ko saliec un viss iet. Kāpēc iet? Kur to reāli vēl varētu piemērot?

Tiešām žēl, ka skolās tas viss mācību process vairāk norit pēc sistēmas, ka ir vairākas lietas, kuras vajag, kad izpilda, tad ieliek ķeksīti un ķeras pie nākamā saraksta elementa.