nēnu as long as
nēnu as long as tas ceļš ir gana pats, lai tās peļķes (bedres) apbrauktu, es nečīkstu.
Peļķe principā nozīmē "bedre" - es ar nevaru atcerēties katru kvadrātcentimetru tās velojoslas, lai zinātu, kurā vietā varu tām peļķēm droši braukt cauri, un kur palikšu bez zobiem un ar salauztu velo..
Normāli, ja es braucu pa brauktuvi un malā ir kaut kādas šausmas (vai arī viss ir zem ūdens un nezinu, kādas šausmas ir apakšā), es arī parādu kreiso signālu un iebraucu kaut joslas vidū, lai to škērsli apbrauktu (tas btw ir atbilstoši CSN). Ja es tāpat varu darīt arī, kur ir velojoslas, problēmu nav. A ja starp brauktuvi un velojoslu ir auto parkings, ko tad? Vai patrāpās kāds īgnais autovadītājs, kuram šķiet,ka velo nu ir jābrauc ikurāt tur un ne vienu cm laukā no tās joslas? Tāpēc arī ir tā čīkstēšana. Plus tieši Lāčplēša iela bija viena no tām ielām, kuras malas tiešām bija slavenas ar to, ka tur metru no malas fiziski ar velo nevarēja pabraukt - mtb trases nobāl. :D
Galu galā ar auto tak speciāli ar nebrauksi iekšā bedrēs? Btw peļķēs centrā ar auto hodā ar nevajadzētu braukt - lai nenošķiež gājējus...