Es laikam esmu audzis kaut kādā dīvainā pasaulē. Manā pasaulē ar neveiksmēm nelepojas, bet man kaut kā nesaprast jauno pasauli, kur cilvēki lepojas ar to, ka ir bijuši pirmie, kas izstājas.

Labi, es nelepojos ar to, ka es 300km airēšanas maratonā pēdējos 50km airēju ar sāpošu roku. Tas nebija labākais lēmums, lai arī finišu sasniedzām.
Pirms gada, kad jau 2. reizi bijām izpeldējušies aukstā ūdenī un vēl bija jābrauc vairāk par 40km, man nebija scenārijs, kā tas būtu, ja es izstātos, jo kolēģis jau sāka skaļi apsvērt šādu domu.
Labi, pirms dažiem gadiem biju punktā, kad pieņēmu lēmumu "izstāties". Pareizāk sakot, tusējot virs 4000m ar sajūtu, ka galva nenormāli sāp, vakariņas biju atstājis aiz krūma, un arī tad sākās sajūta, ka ēdiens atkal grib izkāpt, es novērtēju riskus, novērtēju dzīvi. Vēl pēc divām dienām man atpakaļ būtu jāiet papildus divas dienas.
Tas nekas, ka pēc 30 min es noliku somu, pastaigāju un sajutos labāk. Un daudz nedomājot man bija - show must go on.
Bet es atceros cik grūti man bija izteikt piedāvājumu iet atpakaļ.

Bet būt vājam un ar to lepoties protams ir jāmāk. Es to nemāku.