Manis teiktais ir par to, ka konkrētām emocijām ir loģika, kāpēc tās rodas. psiholoģija, tā teikt.

Man pašcieņa radīsies, ja Es būšu tā, kas palīdzējusi tam čalim tikt pie bagātības. tas netieši norādītu uz manu spēju ietekmēt cilvēku mantisko stāvokli pozitīvā virzienā :P

Tur jau tā lieta, ka tas ir mīts, ka tikai lišķējoties un cilvēkus marķējot ar vārdiem "kontakts vārdā Baiba, māk rakstīt e-pastus vāciski biznesa partneriem, vienas izmaksātas pusdienas par 3 e-pastiem" ir iespējams tikt augšup pa karjeras kāpnēm.

Tur jau tā lieta (arī atsaucoties uz neraates komentu), ka sievietēm pašcieņa ir dikti sāpīgs jautājums.

Un lielākais stulbums, kas novērojams Latvijā, ir jaunības un skaistuma kults, kas aizstājis dzīvesgudrības, sievišķās intuīcijas vērtību, kas labi parādās Latvju Dainās, zāļu vecenītēs un teicējās laukos.

Ja sieviete rod pašcieņu kur citur, ne ārējā izskatā, kas nenovēršami mazinās tuvojoties 40 un 50 gadu vecumam, tad viņa necenšas izsmelt upi, kas aiztek, un neizšķiež veltīgi savu laiku, kuru varētu ieguldīt tādu iemaņu gūšanā, kas noderēs viņai visu mūžu.