kaut kāda loģika jau ir visur :D pat rīkojoties emociju iespaidā, ir.

Bet par tusēšanu - jaunieši tusē, lai aizmirstos. Tusē, jo gribas izklaidēties un lai nejustos vientuļi. Paziņa, ar ko kopā tusēt, noteikti nebūs ne tuvu kategorijai "draugs, ar ko iet 3 dienu pārgājienā ar teltīm".

Protams, ir divas puses. Liela daļa sabiedrības dzīvo ar uzskatu, ka visai saskarsmei jābūt "jaukai, pieklājīgai, foršai", uz "kā Tev iet?" vienīgās atbildes ir "labi" un "normāli".

Tur jau tas vecais joks par meiteni, kas prasa, kā viņai piestāv jaunā frizūra. Visas paziņas saka, ka "labi", "tā neko", bet tikai labākā draudzene tiešā tekstā uzdrošinās pateikt "ka ir totāli garām".

Jo par visu vairāk tiek vērtēta attiecību uzturēšana, ne patiesība.

Tad ko Tu pats vērtē augstāk? Desmit paziņas, ar ko Tev ir liekulīga saskarsme, pilna ar tukšām pieklājības frāzēm, vai vienu draugu/draudzeni, kas saka visu, kā ir?

Par egoismu - visas attiecībās savā ziņā ir egoistiskas, jo laiks ir resurss. Un, ja mēs tērējam laiku citiem, ne sev, mēs atdodam savu laiku. Var jau vienreiz palīdzēt un tad skatīties, vai to novērtē. No sirds teikts "paldies", mēdz būt vērtīgāks kā ar nicinājumu iedoti pieci lati(euro).

Te ir Latvija, taču. :D Numur viens prioritāte ir, vai Tev ir stabils darbs un Tu vari nodrošināt sevi un vēl kādu dvēseli.

Bet censties sevī radīt īpašības, resp. - strādāt ar savu raksturu, kam priekš tā ir laiks?! tas skan diezgan utopiski. Svarīga ir pašcieņa, un tā rodas no matreālās nodrošinātībās, vismaz šajos platuma grādos. diemžēl.

Tas nav daudz prasīts. Meitene, kas domā, ne tikai dara vai runā :D