Brīvdienās biju pārgājienā pa mežu. Jaunā paaudze un mežs, njā.
Pirmkārt, vecie cilvēki stāsta, ka reizēm mežā piemetas vadātās un tad nu sanāk pamaldīties nedaudz. Jaunie cilvēki jau uz mežu iet ar vadātāju, kam truli cenšas arī sekot. Nē, nu nav jau tā ka tas viņus aizvestu tur, kur nevajag, bet nu pa ceļam tas mierīgi var ievest labās vietās.
Otrkārt, dīvaini ir atnākt uz mežu kedās un pēc tam sūkstīties, ka ir slapjš un tur paiet nevar. Skaidrs, ka pa dubļiem un peļķēm apzināti brist nav vērts, bet nu mežš ir mežš un tur vienmēr var nākties pārvietoties pa kādu slapjumu.
Var jau būt, ka es nedaudz pārspīlēju, jo es jau nedaudz esmu pieradis pie meža, skatos, kas tur notiek, skatos, ko tas piedāvā un kur var iet. Nu jā - skaidrs, ka arī es kārtīgi sataisos un man tagad jau ir pietiekami normāls ekipējums, lai to pievarētu. Lai arī man vienmēr ir bijis ekipējums mežam - gumijas zābaki jau nav ekstra (vai varbūt tagad tā par tādu ir kļuvusi?). Esmu mačījis arī botās pa to, ka vakarā tās ir cauri slapjas. Skaidrs, ka ejot ar pārgājiena zābakiem, ka iegrimsti līdz potītei dubļos vai ūdenī, bet tas absolūti netraucē turpināt sausām kājām ceļu ir patīkami.
Bija divas labākās epizodes - ejam - priekšā grāvis, bet nu atrodam koku pār kuru normāli var pāriet. Ai nē, tur tālāk pēc GPS vajadzētu būt purvam, tur neejam. Un jau piedāvā, ka nu es viens pats gan varot tur arī iet. Nez, es jau nopietni arī apsvēru domu, ka varētu kolēģi pierunāt un arī divatām iet. Pie mašīnām jau satiktos. Bet nu labi - grupa ir grupa un atstāt to īsti nav zolīdi. Pēc 100m uz priekšu ir nākamais grāvis, kas pieiet klāt šim - njā, laikam tomēr ejam atpakaļ pāri tam kokam. Dīvaini, bet nekāds baigais purvs tur arī nebija un mierīgi varējām iziet.
Otrā epizode - jau ir diezgan vēls ejam jau pa ceļu - bet nu tur aiziet ceļš vairāk gar ezera krastu - nu labi, šite neviens negrib iet, jo vēl būs atkal jālien pa brikšņiem, labāk turpinam iet pa ceļu. Ejam vēl kādu gabalu - ceļš atkal sadalās. Man jau skaidrs, ka tas atkal aiziet uz krastu, brikšņiem un pa to mēs vēl nenokļūsim līdz automašīnām. Bet, ja cilvēki vēlas tur iet, tad jau labi, ejam, man jau kas - es ta vēl gribu pa brikšņiem nedaudz paiet. Kad esam jau ezera krastā, tad tiek domāts tālāk. Ievērtēju, ka jāiet ir tikai kādi 300m uz priekšu līdz auto, tad nu skaidrs, ka var iet arī pa taisno. Forši, tur pat izrādījās, ka ir tāds normāls, aizaudzis meža ceļš, pa kuru var labi paiet. Citi laikam jau gribēja atkal atgriezties atpakaļ un iet ar līkumu pa ceļu.
Bija gan arī klusā epizode ar piesmelto kāju. Bet nu šādas lietas jau neviens neafišē. Pie kārtējā grāvja īsti nav daudz vietas, kur iet pāri - bet tādā līkumā ir pārkritis pāri koks, bet pārkritis pāri tā, ka tas īsti nesavieno krastus, bet atrodas kādus 40 cm no otra krasta. Bet nu - es paskatos, tur normāli pārej un tad ir tāds izcilnis, ar kura palīdzību var izkāpt krastā. Ok, varam iet te pāri. Nē, nu labi - lielākā daļa aiziet kaut kur uz priekšu. Vēl palika kolēģis. Paņēmu gan arī tādu koku, ar kuru atbalstīties ūdenī, lai normāli var pāriet, jo koks reāli slidens - kā nekā no rīta ir lijis. Gandrīz jau esmu pāri, kad beigās tomēr viena kāja paslīdzēja un gandrīz labi paņēmu ūdeni - kā kolēģis teica - viņš jau domāja, ka tūlīt arī peldēšu - tomēr labi spēju savākties un tikai līdz celim ar vienu kāju iekritu. Otra kaut kā veiksmīgi palika uz koka un varēju uz to atbalstīties. Labi, ka uzvilku arī bahilas, tad nu pārāk slapja kāja nekļuva, bet tomēr nedaudz mitrāka palika. Zeķi nācās pārvilkt. Nu jā vēlāk arī visi pārējie tur veiksmīgi pārgāja pāri. Bonuss pārējo staigāšanai gan bija tāds - ka tika satikta gulbju ģimene - ar četriem jaunajiem gulbjiem, kas gan vēl nebija ataudzējuši spalvu un tāpēc mācēja tikai vēl peldēt. Lai gan dīvaini, ka tik vēlu rudenī vēl nelido.