Tie piemēri ir pārāk dīvaini.

Verpakovska piemērs ir neizprotams. Viņš jau arī faktiski nekur baigi neizsitās - bija talantīgs, tika it kā labā klubā, bet tā arī nekur baigi nepaspīdēja.
Skaidrs, ka kārtslēcējam vienmēr būs motivācija nodirst tiesnešus, kas viņu piečakarēja. Ja man kādreiz ir nācies saskarties ar tiesnešiem, kas paņem un notiesā, tad nekā citādāk kā kādā rupjā vārdā gribas viņu nodēvēt, jo tu cīnies, bet kāds ņem un notiesā.
Nu - psihu - ne jau tāpēc, lai samierinātos ar zaudējumu.

Tās visas ir nianses, bet jāskatās jau ir uz tiem, kas ir elitē. Var paskatīties NBA - Jordans, Kobe, LeBrons. Viņiem vienmēr ir bijis viens - ir jāuzvar. Ir jādara viss, lai uzvarētu. LeBronam gan īstenībā sākumā vismaz pietrūka psiholoģiski, jo pārāk gribēja visu nokārtot pats. Tagad jau ir daudz labāki partneri, kas palīdz nokārtot.
Runa ir par uzvarām, nevis zaudējumiem.