Šodien aizdomājos par skološanu un pamācīšanu. Ka vajag biežāk vienkārši ņemt un sevi apspiest, neiejaukties, necensties kādu pamācīt. Rezultāts jau parasti kāds - ja kārtīgi iejaucies un ritīgi cīnies ar to pamācīšanu, tad jau kaut ko uzklausa un parasti jau sanāk labāk. Bet tie nervi, kas aiziet šajā cīņā jau nekā netiek pārāk kompensēti. Nu ok, principiālā apziņa, ka esi centies pēc labākās sirdsapziņas uzlabot apkārt esošo pasauli.
Lai gan es tā padomāju - labi nav man bijuši daudz patiešām labi pamācītāji, skolotāji. (Jā, jā - lai cik tas dīvaini būtu, lielāko daļu lietu esmu iemācījies pats). Bet tajā pašā laikā - tā pa īstam nekad jau nevienam neesmu aizgājis un uzsitis uz pleca, un pateicis paldies. Tad jau laikam grūti sagaidīt, ka tev kāds ies un pateiks paldies.

Arī tagad paskatoties būtu grūti redzēt kādu, no kā varētu vēl kaut ko diži iemācīties.
Ja nu vienīgi vēl varētu tikt pie seksa skolotājas, bet tai jau arī uz pleca nesitīsi, drīzāk maigi noglāstīsi muguru.