Šogad laikam lēnām sāk atspēlēties tas, ka beidzot esmu iemācījies spēlēt ar bumbu. Es gribu spēlēt ar bumbu. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē dažādās dzīves jomās.
Agrāk es biju priecīgs, ja kādreiz sanāca pie tās tikt, tāpat reizēm bija problēmas ar atbildību, ko tās sniedza, bet tagad tas man vairāk netraucē.
Es zinu, ka man tas patīk, es zinu, ka es vēl māku spēlēt bez bumbas, bet tajā pašā laikā man vairāk to tik ļoti negribas darīt.

Un vēl man ir prieks pašam par sevi, jo šogad esmu izpelnījies vērtīgākā spēles cilvēka titulu gan volejbolā, gan arī basketbolā (nu šeit gan tas varbūt nebija pārāk pelnīti, bet tas nav būtiski :)