Mani nekas nedemoralizē vairāk par to, ja cilvēki vienkārši kaut ko stāsta, bet manā uztverē tas viss ir kaķim zem astes (stāsta par to, ko paši līdz galam neizprot, bet iedomājas izprotam). Un process ietver, lai es tur kaut ko darītu.
Kā kolēģis teica - nu labi, dari kaut kādas mazvajadzīgas lietas, vismaz pats to apzinies un ir puslīdz ok. Bet kā var darīt šādas lietas un visiem stāstīt, cik tas ir labi un vajadzīgi, ne tikai uz āru, bet arī iekšēji. Vai tiešām ir tik liela pārliecība?