Šo nedēļas nogali atvēlēju mežam. Piektdien vakarā aizbraucu pasēdēt tornī, vakardien bija veiksmīgas dzinējmedības. Šodien atkal vajadzētu sēdēt tornī.

Bet vakardien es nedaudz sajutos neērti.
Rīts sākās normāli. Rīta tikšanās, pārrunāts plāns un katrs dodas sniegā meklēt alņa pēdas. Manā mastā ir divas dienas vecas aļņa pēdas un liels bars ar cūkām, kas ir izmetušas loku, bet atnākušas turpat atpakaļ. Šajā laikā daži bija arī trāpijuši uz medību kontroli, kā parasti man tas kaut kā gāja secen. Liekas, ka sešu gadu laikā vienu vai divas reizes uz tādu esmu trāpijis.
Tā kā process nedaudz ievelkas, tad aizbraucam iziet vēl vienu apgabalu, kur tomēr nekādas prātīgas pēdas netiek konstatētas. Vismaz priekšspēle ir galā un var sākties medības.
Pirmais tiek dzīts masts ar daudzajām cūkām. Ilgu laiku nekas nav, tad ir divi šāvieni un atkal klusums. Ejam ārā, skatos, nu bļin, viss bars ir ņēmis un pārgājis pāri pa šo līniju un neviens pat nav izšāvis. Uz otras līnijs gan šāvējs ir bijis veiksmīgāks un ir kritusi viena, paliela meža cūka. Izvelkam ārā, pēc tam pusdienu pauze un braucam uz otru mastu, kur viens bija redzējis aļņa pēdas.
Suns rej, skraida uz vienu, otru pusi. Līdz vienā brīdī atskan viens šāviens. Tad atkal klusums un vēl pēc brīža jau mežā atskan vēl viens šāviens. Skaidrs, ka ir piešauts.
Alnis zemē un varam veiksmīgi noslēgt kolektīva alņu sezonu. Atliek vien apstrādāt un sadalīt.
Ņemot vērā mūsu kolektīva mednieku aktivitāti, tad jau ilgu laiku esmu viens no tiem retajiem, kas aktīvi piedalās šajā procesā. No lielā vairuma, daži reizēm nedaudz palīdz, bet citi tikmēr risina svarīgas sarunas. Reizēm tā nekā nedarīšana nedaudz uzsit pa nerviem, bet pa lielam pārāk nesūdzos, jo esmu piešāvies pie lietām, ko daru, sanāk relatīvi ātri. Es gan parasti arī pārāk nesatraucos, vai kaut kas tiks vai netiks nosmērēts ar asinīm. Asiņainas rokas ir norma, reizēm bikse, piedurknes nedaudz tiek nosmērētas. Lai gan parasti cenšos arī nedaudz tās visas notīrīt pēc procesa beigām, lai nepaliktu pārāk netīras.

Mājupbraucot tēvam ierosināju, ka vajadzētu piestāt veikalā paņemt kaut ko ēdamu. Vispirms gan notīriju no bikšu staras kaut kādas asinis, kas bija pieķērušās, vēlāk gan nedaudz neērti bija par asiņainajām rokām. Centos turēt tās vairāk kabatā. Plaukstu iekšpusi biju notīrijis, bet ārpuse bija nedaudz palikusi ar sakaltušām asinīm. Bet neviens jau tā pārāk emocijas neizrādīja :D