Sēdēju, ēdu svaigas lašmaizītes un domāju, cik ļoti man tomēr ir paveicies ar ģimenes locekļiem.
Ka kaut kādā ziņā esmu esmu normāls naturālists. Tēvs vienmēr ir nodarbojies ar zvejošanu, medībām. Tagad gan arī dēli piesaistīti abām nodarbēm.
Un tagad es sāku novērtēt - cik tas ir bijis forši vienmēr tikt pie tik augstvērtīgas pārtikas.

Tam gan ir arī negatīvā puse - reizēm ēdod sanāk sākt kritizēt, ka tas galīgi negaršo tā, kā tam vajadzētu garšot. Cilvēki tad bieži vien to nesaprot.
Lai gan nometnēs pavadītās vasaras ir iemācījušas ēst gandrīz visu un kārtīgi tukšu šķīvi. :)