Šovakar ir tik nereāli forša sajūta pēc ļoti veiksmīgas spēles un pirmās sezonas uzvaras!

Vienkārši nenormāli forša sajūta. Cēlājs uzticējās ļoti, ļoti daudz un pa lielam atspēles procents bija vienkārši fenomenāls. No otras puses - spēlēt bija tik viegli, ja otrā pusē ir 10+ cm mazāks puika, kas vēl pamanās zaudēt taktiski uz pozīciju. Tad jau nekas cits neatliek kā vien sist grīdā. Protams, arī spēlēt pret vienu bloku, ja labi iedod ir ļoti viegli - var pagriez pa labi, var pagriez pa kreisi. Paskaties, kur ir rokas, un griez uz otru pusi. Pirmos divus kārtīgi aizgāju pa hodu, trešajā reizē šis ieņēmis tur pozīciju un kārtīgi liek ciet - neko, mierīgi pagriežu uz otru pusi zemē. Vienreiz vēl labi izleca izejošam cēlājam un ļāva man naglot zemē bez bloka, tādu dāvanu jau nevar neizmantot :D
Pirmā seta beigās gan arī paveicās - mums vispār pietrūkst noturīga uzbrucēja seta beigās, lai nokārtotu spēli. Pie 24:23 cēlājs tomēr uzticējās man, nez man jau nedaudz psiholoģiskais varbūt arī pietrūka, sezonas pirmajā spēlē galotnes bumbu šitā griezu garām blokam un iegriezu autā. Tagad arī nekāda mega pārliecība nebija, turklāt vēl kaut kā īsti precīzi nepameta zem rokas, bet vairāk tieši uz rokas - sanāca vairāk tāds grūdien-sitiens aizskarot trosi. Pretinieki gan arī gaidīja, ka dos stabilajam sitējam uz 2., tā ka faktiski pat nebija bloks, ja būtu, tad būtu smagi. Bet nu - veiksme smaida stiprākajiem :D
Otrais sets arī tika iesākts diezgan miegaini - zaudējam 1:5 un atspēlēt īsti nevar, bet tad tomēr labi aizsardzībā nospēlējām, uzlikām bloku un jau tikām tuvāk. Vēl brīdi vēlāk cēlājs divreiz pēc kārtas labi iedeva un atlika vien bumbu ietriek zemē. Lai gan labākais bija neilgi pēc tam. Mūsējais trenneris, pirms izspēles, saka, lai pamāna, jo iepriekšējo sitienu iedeva zemu un tieši rokās pretinieka blokam un dabūju bumbu atpakaļ. Un tāds ne visai labs cēliens, griežu bumbu garām blokam - a tur viens jau ir izdomājis, ka būs māns un jau ir kustībā - bet tomēr paspēj pacelt rokas un aizķert bumbu, kas lido autā :)
Lai gan vislabākā epizode bija pēdējā, trešajā, setā - kaut kā sūdīgi pusīte paņem bumbu - cēlājs priekša, mānīt nevar, pusīte pati ir paņēmusi bumbu, es reāli saprotu, ka nekas cits nebūs - dos man. Dod arī man tādu metru starp trešo un ceturto zonu. Tajā brīdi gan laikam varēju arī labi dabūt atpakaļ, bet man bija tāds čujs, ka paskatījos uz bloķētāju kāju pozīciju un redzēju, ka malējais ir palicis līnijā pie antenas, bet pirmais temps ir atkal palicis par daudz iekšā laukumā - un bija tāds - pa vidu jau vajadzētu būt caurumam un vienkārši no visa spēka jāliek bumba zemē, lai gan es ierēķināju, ka es tāpat bumbu noņemu ļoti augstu un bloks ir relatīvi zems tāpēc sliktākajā gadījumā bumba pa pirkstiem aizietu tālāk. Bet relatitātē bija labi ietriekta bumba kādus četros metros.

Un tagad ir daudz pozitīvās emocijas par to, ka spējām pārliecinoši piesmiet jaunos gurķus. Tas nekas, ka viņi tabulā ir nedaudz virs mums :D

Vienīgi žēl, ka rītdien ir agri jāceļas un nebūšu pietiekami izgulējies.