es būtu gatava parunāt :)

man šķiet, ka tajos vecajos laikos jau nebija ne labāk, ne sliktāk, bet citādāk. bija vecāki, kas meitām izvēlējās kārtīgu strādnieku par vīru, bija sievietes, kas precējās ar naudu, bija, kas visu pameta liktenīgas kaislības dēļ, bija tādas, kas precēja kaut ko, tikai tādēļ, lai būtu. es par šo daudz esmu domājusi un man šķiet, ka vienīgā atšķirība ir tajā, ko mēs uzskatam par mīlestību. ja divdesmitā gadsimta sākumā tā bija atsevišķa guļamistaba, tikšanāš no rītiem, kad esi saposies, saģērbies, noskaņojies un pie brokastu galda noskūpsti sievai rociņu (turīgo pilsētnieku ģimenēs), veido ģimeni ar kādu, ar kuru kopīgi diendienā strādāt no gaismiņas līdz rietam, tad tagad mīlestība ir tāda impulsīvāka ieraudzīju-gribu-tevi-sev parādība, kad pārējais kļūst otršķirīgs iekāres dēļ
tā kaut kā