Laikam jau jāsaka, ka brīvdienas bija ļoti labas. Varbūt savādākas, kā gaidīju, bet tajā pašā laikā ļoti noderīgas.

Atkal sapratu, kas ir motivācija.
Sapratu, ka tie, kuri paši tik ļoti labi turas uz kājām, bieži vien tiek arī atstāti, lai turas uz savām kājām.
Pazaudēju iegādātu dāvanu un laikam jau labāk ir noklusēt dāvanas neesamību nekā satraukt cilvēku par nesaņemtu dāvanu, laikam jau mans paša satraukums ir pietiekams.
Mācījos arī dzīvot, jo trīcošām kājām darīju to, ko īsti nekad neēsmu darījis. Laikam jau labi, ka spēju to tomēr darīt, nevis palikt un neizdarīt. Turklāt, nevajadzēja arī ietekmi no malas.

Un galvenas, ka smaidu, esmu priecīgs un vienmēr gatavs!