Suņi
No vienas puses bīgli un igauņu dzinēji ir baigi smukie un ir patīkami redzēt tos Rīgas ielās, taču no otras puses tas arī ir bēdīgi. Vakar gāju un redzēju vienu, kuru saimnieks veda pastaigāt un mēģināja tam ieturēt disciplīnu, lai tas pārāk neietu pa malu un neostītos. Un tas patiesībā ir diezgan bēdīgi - tie tomēr ir medību suņi, kam ir instikts dzīt pēdas, skriet un meklēt, bet te pilsētā tos ierobežo ar 4 sienām, pavadu un mēģināšanu ieviest disciplīnu, lai tie vairs nebūtu tik aktīvi. Laikam jau sākumā es arī domāju, ka vajag reizēm savu suni turēt pavadā, pieraut to, kad tas pārāk aktīvi raujas uz priekšu, bet pēc tam es kaut kā sapratu, ka tas patiesībā ir forši. Ka suns darīja to, kas viņam patika un ko viņam vajadzēja darīt - rauties, skriet un meklēt.
Tāpat jau laikam man patika, ka viņš leca aukšā. Jā, bija nosmērētas drēbes, kas nebija forši, bet vienā brīdī ar to samierinies, jo suns jau grib tikai izrādīt prieku, ka atkal ir tevi saticis.
Laikam jau suns ir tik foršs cik labi ar viņu apejies.