Šodien runāju ar čomu par to, ka reizi gadā kaut kur paceļot un darīt visādas lietas ir forši. Iemācies pārvarēt visādas situācijas, iegūsti jaunus iespaidus un stāstus, ko vēlāk pastāstīt.
Uz ko bija čoma replika - "Jā, no pēdējās reizes varēju pastāstīt kā mani trīs reizes gandrīz nošāva." (Tas tā, manuprāt, nedaudz pārspīlēti).

Lai gan Turcijās trīs reizes sastapāmies ar cilvēkiem, kam bija ieroči, kuri bija gatavībā, lai tiktu pielietoti pret mums.
Pirmkārt, mēģinot pa nakti pa mistiskiem ceļiem piebraukt pie Tuz Golu jau pa nakti. Pats piebraukšanas process jau būtu stāsta vērts, bet to šoreiz izlaidīšu. Tad nu vienā no ceļiem atdūrāmies tupikā, kurā pēķšņi mašīnai virsū tika pagriezts prožektors, ceļam priekšā bija sarga māja un tajā bija vīrs ar automātu. Pārāk spilgti atmiņā man gan tas nav palicis, jo kolēģim ieteicu ātri apgriezties un turpinājām mēģināt piebraukt pa kādu citu ceļu, kas vēlāk arī daļēji izdevās.
Otrkārt, kad piebraucām nākamajā dienā pie tā paša Tuz Golu jau citā vietā, kas bija lielceļa malā un aizgājām pa to bradāties, pēc kāda laika krastā piebrauca viena mašīna, bet vēl pēc kāda vēl viena un pirmā pazuda. Vēl pēc kāda laika izklausījās, ka krastā kāds šauj. Nez, es jau apsvēru domu, ko varētu darīt, lai nebūtu jāiet krastā, bet tomēr lēnā garā nolēmām iet un redzējām, ka krastā gaida policisti. Mums paveicās un mierīgi braucām tālāk.
Treškārt, kad braucām jau atpakaļ uz sākuma punktu, vienā miestā apstājāmies, lai laptopā varētu paskatīties, kur mums būtu jābrauc, jo bijām nedaudz nomaldījušies. Tas gan rezultējās ar to, ka pēc brīža otrā ceļa pusē stāvēja vīrs ar automātu un signalizēja, lai mēs brauktu prom. Sarunās neielaidāmies un ceļu viņam necentāmies prasīt, bet pabraucām tālāk. Jau apgriežoties un braucot atpakaļ ievērtējām, ka tā ir kaut kāda armijas bāze un gar ceļa malu ir saliktas zīmes, ka apstāties aizliegts.
Ceturkārt, varētu tikai piemitināt, ka lielveikalos bija metāla detektori un pārbaudīja, lai tu nenestu neko iekšā, nevis ārā.

Man jau liekas, ka bija normāli, jo gala rezultātā neviens uz mums tā īsti nešāva.