Agrāk bēres bija lieli svētki, kur cilvēki vienkārši atnāca drosmi saņemties. Ieraudzīt, ka ar nāvi nekas nebeidzas. Ka pēc tam vēl ir bēres, vakariņas un balle ar muzikantiem un bučošanos.
Un man nešķiet, ka aizgājējam ir tik viegli aiziet. Varbūt viņš sēž ābelē un raud par nenodzīvotajām dienām. Un tad ierauga savas bēres un - saprot. Paskatās, ka visi tiek galā, un mierīgi aiziet.

Mana cilvēka bērēs mēs visi daudz raudājām, jo, kad rokās ir sauja smilšu, tā ir sakāve, to vairs nevar noliegt. Un pēc tam - pēc tam smējāmies. Jo tie, kas iet, parasti nāk atpakaļ.