Nu, dažkārt jau atbildu, bet negribīgi.
Saproti, es te Cibā nokļuvu nejauši. Man pat prātā nenāca, ka te būs daudz foršu cilvēku, ka sākšu ar kādu tā nopietni runāties, ka viņus savā ziņā iemīlēšu.
Es te pirms pāris gadiem rakstīju kaut kādas lietas, kuras man gribējās vienkārši pierakstīt, lai nebūtu tās jāpārrunā ar pazīstamiem cilvēkiem.
Nu ir man tāds niķis - nestāstīt, nežēloties, neapspriest.
Nu, lūk, un tad Cibiņi sāka aicināt uz tēju un kafiju.. un es drausmīgi mulsu.
Tā kā... nu, lai paliek kā ir.